— Jūs nākat par vēlu, cienījamā kundze, pavēles jau ir izdotas.
— Nu, ja viņu saķer… Vai jūs domājat, ka viņu saķers?
— Es tā ceru.
— Labi, atstājiet viņu cietumā!
Prokurors pakratīja galvu.
— Vismaz tik ilgi, kamēr mana meita būs izprecināta, — baronese piebilda.
— Nav iespējams, cienījamā kundze, taisnībai vajag ļaut iet savu gaitu.
— Un vai jūs ari manis dēļ nepazīstat izņēmumus? — teica baronese pa pusei smaidīdama, pa pusei nopietna.
— Nevienam, — atteica Vilfors, — ne sev, ne citiem.
— Ak! — teica baronese, apdomādama, ko grib tālāk teikt.
Vilfors uzlūkoja viņu pētīgi.
— Es zinu, ko jūs gribējāt sacīt, — viņš teica, — jūs aizrādāt uz Parīzē izplatītajām briesmīgajām baumām, ka visi šie piepešie nāves gadījumi manā ģimenē nav dabiski!
— Tā es nedomāju! — dzīvi teica Danglāra kundze.
— Jūs sacījāt sev, cienījamā kundze: „Tu, kas vajā noziegumus, atbildi man: kāpēc noziegums staigā tavā tuvumā bez soda?"
Baronese nobālēja.
— Jūs tā domājat, cienījamā kundze?
— Nu, jā, es atzīstos!
— Es jums atbildēšu, — teica prokurors.
Viņš pievilka savu krēslu baronesei tuvāk un runāja vēl dobjākā balsī nekā iepriekš.
— Ir noziegumi, kuri paliek nesodīti, jo, nepazīstot noziedznieku, baidāmies sodīt nevainīgu. Bet kad noziedznieki ir zināmi, — viņš izstiepa pirkstus pret krustu, kas stāvēja uz viņa galda, — tad es zvēru jums, cienījamā kundze, noziedzniekam, lai viņš būtu kas būdams, ir jāmirst! Vai jūs tagad vēl iedrošināties mani lūgt, lai žēloju šo nelieti?
— Bet vai tad jūs esat pārliecināts, ka viņš tiešām ir vainīgs?
— Klausieties! Pirms sešiem gadiem viņš tika notiesāts uz pieciem gadiem cietumā par viltošanu, tad viņš izbēga un kļuva par slepkavu.
— Un kas ir šis nelaimīgais?
— Kas viņu zina, klaidonis, kāds korsikānis.
— Vai neviens nav pēc viņa apjautājies?
— Neviens, viņš nepazīst savus vecākus.
— Bet viņa tēvs no Lūkas?
~ Ir tāds pats blēdis kā viņš.
— Vilfor! — baronese čukstēja lēni un maigi.
— Nudien, cienījamā kundze, — cieti iesaucās prokurors, — nekad nelūdziet mani pēc žēlastības vainīgam! Kas es esmu? Es esmu likums! Vai likumam ir acis redzēt jūsu skumību? Vai likumam ir ausis dzirdēt jūsu maigo balsi? Vai likumam ir atmiņa, lai varētu nojaust laimīgo pagātni? Nē, cienījamā kundze, likums pavēl un soda, kad ir pavēlējis. Jūs man atbildēsit, ka esmu dzīvs cilvēks un ne likumu grāmata. Bet uzlūkojiet mani: vai cilvēki mani turējuši par brāli, mani mīlējuši, mani saudzējuši, mani sargājuši? Vai kāds ir žēlastību lūdzis par Vilfora kungu? Nē, nē, nē, mani tik aizskāruši un ievainojuši! Jūs mani uzlūkojat ar tām aplaimojošām, saldām acīm, kas man atgādina to, par ko man jānosarkst! Labi, es nosarkstu par to, ko jūs zināt, un varbūt vēl par citām lietām. Bet kopš es noziedzos, esmu kratījis citu ļaužu drēbes, lai atrastu augoni, un es esmu to ikreiz atradis. Ikkatrs vainīgais, kuru es sodīju, likās man jauns pierādījums, ka es viens pats neesmu briesmīgs, riebīgs izņēmums. Ak, visa pasaule ir ļauna, cienījamā kundze, un tāpēc ir jābūt sodam!
Vilfors pēdējos vārdus izrunāja gandrīz vai ar drudžainu niknumu.
— Bet jūs sakāt, — teica baronese, izmēģinādama pēdējo līdzekli, — ka šis jaunais cilvēks esot bārenis?
— Jo labāk, liktenis tā lēmis, ka neviens par viņu neraudās, — atteica prokurors.
— Tā jau ir asinkārība pret vājo!
— Vājākais, kurš nokauj!
— Viņa kauns krīt arī uz manu namu, — teica baronese.
— Un vai manā namā nav nāve?
— Ak, mans kungs, — iekliedzās baronese, — jums nav līdzcietības pret citiem! Nu citiem nebūs arī līdzcietības pret jums!
— Lai tā ir! — iesaucās Vilfors, roku paceldams.
— Atlieciet vismaz šo nelaimīgo prāvu uz nākamo sēdi, tā būtu iegūti seši mēneši laika.
— Nu, — teica Vilfors, — man vēl piecas dienas laika, instrukcija ir gatava, piecas dienas ir vairāk laika, nekā man vajag, jo vairāk tāpēc, ka arī man gribas aizmirst! Jā, kad es strādāju dienas un naktis, tad gadās mirkļi, kad es varu aizmirst, un tad… es esmu laimīgs, kā var būt laimīgi tik mirušie, bet arī tas ir labāk nekā pastāvīgi ciest un ciest.
— Mans kungs, viņš ir izbēdzis, ļaujiet viņam bēgt, nekā nedarīt ir viegla žēlastība!
— Ir jau par vēlu, cienījamā kundze, līdzko ausa diena, pa telegrāfu tika dota ziņa, un tagad…
— Prokurora kungs, — ienākot teica sulainis, — no iekšlietu ministrijas atnesta depeša.
Vilfors paņēma depešu un lasīja.
Danglāra kundze trīsēja no bailēm. Vilfors noprata.
— Atrasts! — iesaucās prokurors. — Kompjēnā viņu ir noķēruši.
Baronese auksti piecēlās, viņa bija ļoti bāla.
— Palieciet sveiks, mans kungs! — viņa teica.
— Ardievu, cienījamā kundze! — teica Vilfors gandrīz vai priecīgi un pavadīja viņu līdz durvīm.
Tad, pagriezdamies atpakaļ, prokurors teica, pa depešu sizdams:
— Man bija viens naudas viltotājs, trīs zagļi, divi ugunspielaidēji, trūka vēl tikai slepkava, nu viņš man ir. A, tā tik būs lieliska tiesas sesija.
III
Paradiba
Valentīna aizvien vēl atradās gultā un no Vilfora kundzes dabūja zināt par visiem notikumiem, tas ir, par Eiženijas bēgšanu un Andrea sagūstīšanu. Bet slimā bija pārāk vāja, lai tam visam piegrieztu vērību; pa dienām Nuartjē viņu uzmudināja, likdams sevi aiznest uz viņas istabu. Arī tēvs bieži bija pie viņas. Vectēvs mēdza palikt pie viņas līdz pulkstens astoņiem, kāda slimo kopēja — līdz vienpadsmitiem. Tad viņa nodeva istabas atslēgas pašam Vilfora kungam, un pa nakti tikai caur Vilfora kundzes un mazā Eduāra istabām varēja nokļūt pie slimās.