— Jā, viņa ir izdomājusi, ka pēc jūsu nāves Eduārs būs dabiskais mantinieks, un tātad Nuartjē nāve vairs nav vajadzīga.
— Ak, un sievietes galvā varēja rasties šis briesmīgās domas par noziegumu, — nopūtās Valentīna.
— Atcerieties Vilfora kundzes sarunu Itālijā ar ārstu par indes sagatavošanu, — no tā laika viņā perinās šīs domas.
— Ak, mans kungs, — raudādama teica meitene, — es redzu gan, ka bez žēlastības esmu notiesāta uz nāvi.
— Nē, nē, Valentīna, — atbildēja Monte-Kristo, — es esmu šos ļaunos nodomus paredzējis, mēs esam pārvarējuši mūsu ļauno ienaidnieci, jo viņas nodomi mums ir zināmi. Jūs dzīvosit, Valentīna, lai kļūtu laimīga un lai skaidru, cēlu sirdi darītu laimīgu. Bet lai dzīvotu, jums man pilnīgi jāuzticas.
— Pavēliet, kas tad man ir jādara!
— Jums būs jāieņem tās zāles, kuras es jums došu.
— Ak, Dievs zina, es jau labprāt mirtu, ja būtu viena.
— Nevienam jūs nedrīkstat nekā sacīt par manu plānu, pat savam tēvam ne.
— Ak, mans tēvs taču nav arī pret mani sazvērējies? — jautāja Valentīna, rokas lauzīdama.
— Nē, un tomēr jūsu tēvam, kurš pats ir prokurors, vajadzēja nomanīt, ka visi šie nāves gadījumi nav dabiski. Jūsu tēvam vajadzēja būt šeit manā vietā un jūs apsargāt; viņam vajadzēja slepkavu pazīt un sodīt, — teica Monte-Kristo.
— Es darīšu visu, mans kungs, lai uzturētu sevi pie dzīvības, jo ir divas būtnes, kuras mirtu, ja manis vairs nebūtu. Tie ir mans vectēvs un Maksimiliāns, kuri mani mīl.
— Es sargāšu abus, kā esmu sargājis jūs.
— Pateicos, dariet ar mani, ko gribat, — teica Valentīna. — Ak, mans Dievs, kas man vēl būs jāizcieš! Kas vēl ar mani notiks!
— Lai notiek kas notikdams, Valentīna, nebaidieties! Kaut arī jūs zaudētu jušanu, kad uzmostos un nezinātu, kur esat, kad sevi atrastu bēru drēbēs tērptu, kad atrastu sevi kapu velvē, — nebaidieties, atcerieties aizvien, ka jūs sargā vīrs, kas Maksimiliānam solījis glābt jūsu dzīvību!
— Ak, kas par briesmīgām domām!
— Valentīna, vai jūs gribat labāk uzstāties tiesas priekšā par savas pamātes apsūdzētāju?
— Nē, nē, tad jau es simtkārt labāk mirstu!
— Ja jūs viņu apsūdzat, varbūt jūs varētu likt viņu uz nāvi notiesāt un tad būtu brīva, bet, ja jūs neuzstājaties kā apsūdzētāja, tad nekādā ziņā nevarat glābties no viņas vajāšanām un jums būs jāmirst, bet, lai nemirtu patiesi, izliecieties mirusi, un jūs dzīvosit. Domājiet par Maksimiliānu un dzīvojiet!
Valentīna uzlūkoja viņu satriekta, bet paklausīja.
Monte-Kristo no kabatas izņēma smaragda kastīti un pasniedza Valentīnai mazu, zirņa lielumā pastilu: tās bija miega zāles, kuras iemidzināja uz ilgāku laiku un lika cilvēkam izlikties, it kā tas būtu -miris.
Valentīna palūkojās Monte-Kristo cēlajā, laipnajā vaigā un, paļaudamās • uz viņu, iebāza pastilu mutē.
— Un tagad uz redzēšanos, mans bērns! Es iešu gulēt, jo tu esi glābta.
— Ejiet, es jums apsolos nebaidīties, lai notiktu kas notikdams!
Valentīna miegu zāļu iespaidā sāka iemigt, bet Monte-Kristo paņēma
glāzi, izlēja pusi no šķidruma krāsnī, lai domātu, ka Valentīna dzērusi indi un mirusi, un tad nozuda pa slepenajām durvīm.
V
Valentīna
Dziestošās naktslampas nemierīgie stari apgaismoja slimnieces istabu nenoteiktā, drūmā gaismā, ar iedzeltenu atspīdumu krāsodami baltos gultas priekškarus un gultas segas.
Eduāra istaba vēlreiz atvērās, durvis parādījās Vilfora kundze, lai aplūkotu, kādu iespaidu atstājušas viņas dotās zāles.
Viņa palika uz sliekšņā stāvot, klausījās, kā naktslampa klusi sprakšēja šinī nāves klusajā istabā, tad lēni tuvojās Valentīnai, lai redzētu, vai glāze ir izdzerta.
Glāze bija līdz pusei tukša.
Vilfora kundze atlikumu salēja pelnos, rūpīgi ar līdzatnesto dvieli izslaucīja glāzi un tad nolika to atpakaļ uz naktsgaldiņa.
Viņa kavējās tuvoties gultai un uzmest acis Valentīnai. Beigās viņa saņēma dūšu un pārliecās pār gultu.
Valentīna vairs nedvašoja, viņa bija pamirusi. Bālās lūpas vairs nekustējās, ap acīm bija iezilgana svītra, āda bija dzeltena kā vasks.
Nekustēdamās Vilfora kundze uzlūkoja šo seju, tad iedrošinādamās pacēla segu un uzlika roku uz pamirušās meitenes sirds.
Miesas bija aukstas, sirds nepukstēja.
Tikai Vilfora kundzes pirkstos asinis likās vēl straujāk viļņojot, šalku kratīta, viņa atvilka roku atpakaļ.
Valentīnas roka nokarājās pār gultu, pirksti bija drusku savilkti kā krampī, ap nagiem bija manāms zilums.
Vilfora kundze vairs nevarēja šaubīties, darbs bija padarīts.
Noindētājai nekas vairs nebija darāms šinī istabā, viņa gribēja atkāpties, bet baidījās pati no savu soļu trokšņa.
Pagāja minūtes, un vēl aizvien viņa turēja gultas priekškaru paceltu kā plīvuru pār Valentīnas galvu.
Naktslampa piepeši stiprāk aizsprakšēja.
No šā trokšņa Vilfora kundze notrīsēja un nolaida priekškaru.
Tanī pašā acumirklī naktslampa nodzisa, un istaba viņai izlikās šausmīgi tumša.
Pulkstenis rādīja ceturto stundu.
Tiklīdz pulkstenis sāka sist, noziedzniece uztrūkās un, it kā fūriju dzenāta, izbēga no istabas.
Tumsa vēl turpinājās divas stundas.
Maz pamazām sīka gaismiņa sāka bāli atspīdēt istabā, un priekšmeti sāka palikt redzami.
Slimo kopēja ar tasi rokās ienāca Valentīnas istabā.
Pavirši uzlūkojusi Valentīnu, viņa domāja, ka tā vēl guļ.
— Labi, — kopēja noteica, aplūkodama pusizdzerto glāzi, — viņa ir dzērusi, tikai pusglāze palikusi pāri.
Tad viņa ielika malku krāsnī un aizkūra krāsni, pēc tam atsēdās atzveltnē, lai vēl kādu brītiņu nosnaustos.