Morelim pat nevajadzēja durvis atvērt, jo visas bija vaļā.
Skaļa šņukstēšana skanēja viņam pretī. Viņš redzēja kā caur miglu melnu tēlu starp baltiem spilveniem un segām. Bailes, briesmīgas bailes viņam lika sastingt uz sliekšņa.
Tad viņš dzirdēja kādu balsi sakām: — Valentīna ir mirusi! Un otru kādu balsi atskanam: „Mirusi! Mirusi!"
VI
Maksimiliāns
Vilfors piepeši piecēlās, gandrīz vai nokaunējies,' ka nu kāds redzējis viņu sāpju pārņemtu.
Šausmīgais prokurora amats, kuru viņš pildīja jau divdesmit piecus gadus, viņa krūtīs bija apspiedis katru cilvēcīgu jūtu.
Prokurora apmulsušais skatiens vērsās pie Moreļa.
— Kas jūs esat, mans kungs, — prokurors sauca, — ka aizmirstaties un šādā kārtā ienākat bēru namā? Tūliņ ejiet projām!
Morelis stāvēja nekustēdamies. Viņš nevarēja savas acis novērst no šausmīgā skata.
— Ejiet prom, vai dzirdat! — kliedza Vilfors, kamēr ārsts tuvojās jauneklim, lai viņu izbīdītu ārā pa durvīm.
Morelis apmulsis uzlūkoja līķi, abus kungus, visu istabu, acumirkli likās kavējamies, atvēra muti, bet ne vārda nespēja izrunāt, neskatoties uz sāpīgo domu drūzmu, kas viļņoja viņa smadzenēs. Viņš rokām plosīja sev matus un, stīvi, neprātīgi skatīdamies, atstāja istabu.
Bet nebija pagājušas vēl ne piecas minūtes, kad prokurors un ārsts izdzirda kāpnes čīkstam zem svarīgiem, smagiem soļiem; durvīs atkal parādījās Morelis, kurš gandrīz vai ar pārdabisku spēku nesa rokās krēslu ar veco Nuartjē.
Uz pēdējā kāpņu pakāpiena nonācis, viņš nolika krēslu zemē un iestūma to uz ritenīšiem Valentīnas istabā.
Tikai izmisums deva jauneklim spēku izdarīt šādu neticamu darbu.
Šausmīgs tagad bija Nuartjē, kura gudrība izlietoja visus līdzekļus un kura kvēlojošās, varenās acis likās stājamies visu citu locekļu vietā.
Arī uz Vilforu šī bālā seja ar liesmojošām acīm atstāja briesmīgu iespaidu.
Ikvienu reizi, kad prokurors bija sadūries ar savu tēvu, bija noticis kaut kas šausmīgs.
— Palūkojiet, ko ar viņu ir izdarījuši! — kliedza Morelis, Nuartjē krēslu gluži tuvu piestumdams pie Valentīnas gultas un izstiepdams roku pret Valentīnu. — Palūkojiet, manu tēv!
Soli atkāpdamies, Vilfors izbrīnījies uzlūkoja šo jaunekli, kuru viņš tik tikko pazina un kurš Nuartjē sauca par tēvu.
Visa sirmgalvja dvēsele likās sastrēgusi viņa acīs,' kuras bija asiņu pilnas. Kakla dzīslas bija uztūkušas, sejas krāsa — zilgana. Kliedziens, aizgrābjošs savā mēmumā, likās spiežamies caur visām ādas porām.
Avrinji izbijies piesteidzās pie sirmgalvja un deva viņam ost kaut kādas nomierinošas zāles.
— Mans kungs! — kliedza Morelis, satverdams Nuartjē roku, — man jautāja, kas es esmu, kādas man ir tiesības še ienākt! Izskaidrojiet viņiem, sakiet viņiem!
Un Maksimiliāna balss elsojot aizrāvās.
Sirmgalvis elpoja tik spēji, ka bija jābaidās, ka viņu neķer pēdējā trie* kas lēkme.
Pēdīgi pār viņa vaigiem noritēja lielas asaras, viņš bija laimīgāks par Moreli, kurš elsoja bez asarām.
— Sakiet viņiem, — dobji turpināja jauneklis, - ka es biju viņas saderinātais! Sakiet viņiem, ka viņa bija mana cēlā draudzene, mana vienīgā mīlestība zemes virsū! Sakiet, sakiet aši, ka šī mirusī pieder man, man!
Lielais spēks sabruka, un viņš nokrita ceļos pie savas mīļākās miesām.
Jaunekļa sāpes bija tik dziļas, tik patiesas, ka ārstam vajadzēja novērsties, lai apslāpētu savu uzbudinājumu, un Vilfors, neprasīdams nekādu izskaidrojumu, šā briesmīgā sāpju spēka pārvarēts, padevās tam magnētiskajam iespaidam, kas mūs velk pie cilvēkiem, kas mīlējuši tos, kurus mēs apraudam, un sniedza Moreiim roku.
Bet Morelis nekā neredzēja, viņš bija satvēris Valentīnas roku un kvēlojošo galvu vaidēdams gremdēja spilvenos.
Vairākas minūtes istabā bija dzirdami tikai skaļa elsošana, lāsti un lūgšanas.
Bet kāds troksnis visus pārsteidza, tā bija vecā Nuartjē smagā, aiz- dvesusī elpošana, no kuras likās cits pēc cita pārtrūka viņa dzīvības pavedieni.
Pēdīgi saņēmies, Vilfors teica Maksimiliānam:
— Mans kungs, jūs mīlējāt Valentīnu, jūs bijāt viņas saderinātais, kā pats sacījāt, es nekā nezināju par šo jūsu sakaru, un tomēr es, viņas tēvs, piedodu jums, jo es redzu, ka jūsu sāpes ir lielas un patiesas. Es pats esmu pārāk sagrauzts, lai varētu sirdī turēt dusmas. Bet jūs redzat, ka šis eņģelis, kuru mēs mīlējām, atstājis šo zemi, viņai mēs vairs neesam vajadzīgi, tātad sakiet ardievas šīm mirstīgajām atliekām, pēdējo reizi satveriet viņas roku un atstājiet viņu mūžam, aiziedams no šejienes! Valentīnai tagad ir vajadzīgs tikai vēl priesteris, kas viņu svētīs.
— Jūs alojaties, mans kungs, — iekliedzās Morelis, pilnu sirdi neizsakāmu skumju, — jūs alojaties. Valentīnai nav vajadzīgs vienīgi priesteris, bet arī atriebējs. Sūtiet pēc priestera, Vilfora kungs, atriebējs būšu es!
— Ko jūs ar to gribat sacīt? — čukstēja Vilfors, iztrūcies par šo ārprā- tības parādījumu, kā viņš domāja.
— Es gribu ar to sacīt, ka jūs kā tēvs esat nu diezgan raudājis un tagad sākas jūsu pienākums kā prokuroram, — teica Morelis.
Nuartjē acis piepeši iemirdzējās, Avrinji pienāca tuvāk.
— Mans kungs, — iesaucās Morelis, pēc acīm pētīdams klausītāju domas, — es zinu, ko saku, un arī jūs visi zināt… zināt… ka Valentīna nav mirusi dabīgā nāvē!
Prokurors nolaida galvu, Avrinji pienāca vēl soli tuvāk, un Nuartjē ar acīm teica: „Jā."
— Ā, —. turpināja Morelis, — vai jauna, skaista meitene mūsu laikā lai tā pazūd no pasaules, ka neviens neprasa, kā tas noticis?! Nē, prokurora kungs, es jums uzrādu noziegumu, un jūs — meklējiet slepkavu!