Un viņa kvēlojošās acis likās ieurbjamies prokurora acīs, kurš, it kā palīdzību meklēdams, skatījās drīz uz Nuartjē, drīz uz Avrinji.
Bet Nuartjē skatījās uz lūdzošos dēlu ar vēl niknākām, apsūdzošākām acīm.
— Mans kungs, — teica prokurors, saņemdams visu savu dūšu, — manā namā nenotiek noziegumi; mani vajā tikai nelaime. Šeit neviens nav ticis nonāvēts!
Nuartjē acis meta zibeņus, Avrinji atvēra muti, gribēdams runāt.
Morelis pacēla roku, it kā likdams klusēt.
— Un es saku, ka šeit nokauj, — viņš teica klusāk, bet jo briesmīgāk, — tas šeit četros mēnešos jau ir ceturtais upuris. Jau pirms četrām dienām tika mēģināts Valentīnu noindēt, bet, pateicoties Nuartjē uzmanībai, tas neizdevās. Šoreiz ņemta cita inde un noziegums ir izdevies. Es saku, ka jūs, prokurors kungs, to visu zināt tikpat labi kā es, jo šis kungs te kā ārsts un draugs jums to jau sen teica.
— Ak, jūs esat ārprātīgs, — teica prokurors, velti mēģinādams turēties pretī apsūdzībai.
— Es — ārprātīgs! — kliedza Morelis. — Nu, labi, jautājiet Avrinji kungam, vai viņš vēl atcerās tos vārdus, ko viņš jums teica marķīzes Sen- merānas nāves dienā dārzā, kad jūs par šo lietu-runājāt, domādami, ka esat vieni paši.
Vilfors un Avrinji uzlūkoja viens otru<
— Jā, jā, jūs atceraties, — teica Morelis, — man toreiz vajadzēja to sarunu uzrādīt, tad es tagad nebūtu līdzvainīgs Valentīnas nāvē. Bet līdzvainīgais kļūs par tavu atriebēju, Valentīna! Ja tavs tēvs tevi atstās, tad es dzīšu pēdas slepkavam! Un tad drebiet, prokuror!
Tad šis stiprais spēks atkal pagura, sāpes viņu salauza. Morelis nokrita ceļos pie Valentīnas gultas.
— Arī es, — tagad teica ārsts, — pievienojos Moreļa kungam, lai meklētu slepkavu, jo mana sirds iedrebas, kad es domāju, ka mana vājība ir iedrošinājusi slepkavu.
— Ak, mans Dievs, mans Dievs! — čukstēja prokurors.
Morelis atkal bija atpūties. Viņš pacēla galvu, uzlūkodams sirmgalvi, kura acis nedabiski mirdzēja.
— Jūs gribat runāt? — jautāja Morelis.
— Jā.
— Jus pazīstat slepkavu?
— Jā.
— Un gribat mūs vest viņam uz pēdām! — kliedza jauneklis. — Klausieties, Avrinji kungs, klausieties!
Sirmgalvja acis lūkojās skumīgi un mīļi. Tad viņas likās norādām uz durvīm.
— Vai man iet projām? — sāpīgi jautāja Morelis.
— Jā.
— Ak, esiet jel žēlīgs!
Nuartjē nepielūdzami skatījās uz durvīm.
— Vai es varu vismaz atnākt?
— Jā.
— Vai man iet vienam?
— Nē.
— Vai arī Valentīnas tēvam atstāt istabu?
— Nē.
— Bet dakterim?
— Jā.
— Vai jūs gribat ar Vilfora kungu palikt viens?
— Jā.
— Bet vai viņš jūs sapratīs?
— Ak, — teica prokurors, — par neko nebēdājiet, es savu tēvu saprotu ļoti labi.
Un prokurors nevarēja noturēties, viņa zobi sāka skaļi klabēt. Avrinji paņēma Moreļa roku un ieveda viņu blakus istabā. Visā namā valdīja dziļš, šausmīgs nāves klusums. Pēc ceturtdaļstundas prokurors nedrošiem soļiem, tik tikko turēdamies uz kājām, parādījās uz istabas sliekšņa, kur gaidīja Morelis un ārsts.
— Nāciet! — teica prokurors.
Morelis uzlūkoja prokuroru, viņš bija bāls kā līķis, piere dziļās krunkās.
— Mani kungi, — viņš teica, — dodiet man goda vārdu, ka noslēpums paliek starp mums.
Abi atraidoši pakustējās.
— Es lūdzu jūs… — turpināja prokurors.
— Bet… — teica Morelis, — vainīgais, slepkava?
— Nerūpējieties, mans kungs, — teica Vilfors, — es taisnībai došu godu. Mans tēvs, kas uzrādīja vainīgo, ir tikpat kārs pēc atriebības un lūdz jūs tomēr neizpaust noslēpumu. Vai ne tā, tēv? — viņš jautāja Nuartjē.
— Jā, — teica sirmgalvis.
Maksimiliāns it kā izbijies un neticēdams sakustējās.
— Ak, iesaucās prokurors, Moreli satverdams pie rokas, — mans kungs, kad mans tēvs, šis nelokāmais vīrs, no jums to lūdz, tad tas notiek tikai tāpēc, ka viņš skaidri zina, ka Valentīna tiks briesmīgi atriebta. Vai ne, manu tēv?
— Jā, — atbildēja sirmgalvja acis.
— Viņš mani pazīst, — turpināja prokurors, — un es viņam devu savu vārdu. Nomierinieties, mans kungs, es prasu tikai trīs dienas, tas ir mazāk, nekā tiesa var prasīt, un pēc trim dienām atriebšana tik briesmīgi sasniegs mana bērna slepkavu, ka pat vienaldzīgi cilvēki nodrebēs! Vai ne, tēv?
Un prokurors pie šiem vārdiem grieza zobus un kratīja sirmgalvja nedzīvo roku.
— Vai viss tas tiks izpildīts, Nuartjē kungs? — jautāja Morelis.
— Jā, — atbildēja Nuartjē drūmās acis.
— Zvēriet tad, mani kungi, — teica Vilfors, satverdams Moreļa un Avrinji rokas, — saudzēt mana nama godu un atstāt atriebšanos man!
Avrinji novērsās un čukstēja:
— Jā.
Bet Morelis izrāva savu roku no prokurora rokas, metās pie gultas, uzspieda uz Valentīnas aukstajām lūpām skūpstu un aizbēga, dvēseles izmisumā ievaidēdamies.
Visi sulaiņi bija namu atstājuši, un tātad prokuroram vajadzēja lūgt ārstu izdarīt visus vajadzīgos rīkojumus bēru dēļ.
Prokurors gāja savā kabinetā strādāt, kamēr Avrinji aizgāja pēc pilsētas ārsta, kuram bija jāapliecina nāve un kuru ļaudis vienkārši sauca par nāves ārstu.
Nuartjē negribēja atstāt savu mīļo Valentīnu.
Pēc pusstundas atnāca abi ārsti, kurus ielaida prokurors, tomēr viņš baidījās tiem sekot Valentīnas istabā.
Kad abi ārsti vieni iegāja pie Valentīnas, tur sēdēja Nuartjē, bāls, mēms un nekustīgs, tāpat kā pamirusi meitene.
Nāves ārsts vienaldzīgi piegāja pie gultas, pacēla segu un ar pirkstiem mazliet atvēra Valentīnas lūpas.
— Ak, — teica Avrinji nopūzdamies, — jūs redzat, nabaga mīļais bērns ir miris!