— Tas ir svētais vārds, to pazīstu: kad policija nav nekā spējusi atrast, tad tā teic, ka ir nākusi uz pēdām, un valdība tad mierīgi gaida to laiku, kad policija, ausis nolaidusi, nāks un sacīs, ka tā pēdas atkal ir zaudējusi.
— Jā, bet līķis ir atrasts; ģenerālis Kenels ir nosists, un visās pasaules malās šādu darbu sauc par slepkavību.
— Par slepkavību, tu saki? Bet tas nav pierādīts, ka ģenerālis tiešām bija nosists: katru dienu Sēnā atrod slīkoņus, pašslepkavas vai peldēt nemācētājus, kas tajā iekrituši.
— Jūs ļoti labi zināl, ka ģenerālis nav pašslepkava un ka Sēnā neviens nepeldas janvāra mēnesi. Nē, šis nāves gadījums ir pareizi nosaukts par slepkavību.
— Kas to tā ir nosaucis?
— Pats karalis.
— Karalis! Es viņu uzskatīju par gudrāku un domāju, ka viņš sapratis, ka politikā nav slepkavības. Politikā ir idejas, ne cilvēki, ne intereses, ne jūtas. Vai gribi zināl, kā viss norisinājās? — viņš piebilda, il kā dēlu ķircinādams un par to zobodamies. — Nu, es labprāt pastāstīšu. Domāju, ka uz ģenerāli Kenelu var paļauties: viņš mums lika ieteikts no Elbas salas. Viens no mums aiziet pie viņa un lūdz atnākt uz mūsu klubu, kur atradīs draugus; Kenels atnāk, un tur viņam tiek atklāts viss plāns, ka Napoleons grib -no Elbas atgriezties Francijā. Tad, kad viņš visu ir dzirdējis un sapratis, viņš atbild, ka esol karaļa piekritējs. Nu visi skatās cits uz cilu; viņam liek zvērēl, ka nekā neteiks, viņš zvēr ļoti negribigi. Tomēr ģenerālis tika atlaists gluži brīvs. Viņš vairs neatgriezās savās mājās, — ko tad tu gribi? Viņš izgāja no kluba; varbūt maldījās ceļā; tas ir viss. Kur te ir slepkavība? Tiešām, man brīnums par jums, Vilfora kungs, karaliskā prokurora palīgs, kad jūs balstiet apsūdzību uz tik vājiem pierādījumiem. Vai tad es tev kādreiz esmu teicis: „Mans dēls, tu esi slepkava!" — kad tu izpildīji savu prokurora amatu un liki nogriezt galvu kādam no maniem biedriem? Nē, es tikai sacīju: „Labi, šodien tu uzvarēji, rīt nāks atriebšana!"
— Bet sargieties, tēv, šī atriebšanās būs briesmīga, kad mēs to īstenosim.
— Jā, asins plūdus izliet, kad jums neviens nespēj pretoties, to jūs mākat. Bet kā tad jūs gribat likt pie atriebšanās?
— Jūs atkal pārāk paļaujaties uz Napoleona atgriešanos.
— Paļaujos gan.
— Bet jūs viļaties: viņš ne desmit verstis neienāks Francijā, kad viņu no visām pusēm vajās un noķers kā meža zvēru.
— Mans mīļais, ķeizars tagad ir ceļā uz Grenobli, desmitā un divpadsmitā marta dienā viņš būs Lionā un divdesmitajā vai divdesmit piektajā — jau šeit Parīzē.
— Bet ļaudis sacelsies…
— Lai ietu viņam pretim ar atplestām rokām.
— Viņam lidzi ir tikai daži cilvēki, un pret viņu tiks izsūtītas armijas.
— Tās armijas būs tikai viņa goda konvojs, Parīzē iebraucot. Taisnību sakot, mīļais Žerār, tu esi vēl tikai bērns. Jūs tur domājat, ka jums ir dažādas labas ziņas, ja telegrāfs jums vēstī tris dienas pēc Napoleona atgriešanās: «Uzurpators izcēlās malā pie Kannām; viņam līdzi tikai nedaudzi cilvēki; viņš tiek vajāts. Bet kur viņš ir? Ko dara? Par to jūs itin nekā nezināt; viņu vajā, tā ir visas jūsu zināšanas. Nu, tā viņu vajās, kamēr viņš būs ieņēmis pašu Parīzi, nevienu patronu neizšaudams.
— grenoble un Liona ir karalim uzticīgas pilsētas, kuras liks Napoleonam ceļā nepārkāpjamus šķēršļus.
— Grenoble un Liona atvērs viņam pašas savus vārtus. Tici man, mums ziņas pienes vēl labāk nekā jums, un mūsu policija ir veiklāka par jūsējo, — vai tu gribi, lai lo pierādu? Tu gribēji man noslēpt savu ceļojumu, bet es dabūju par to zināt pusstundu pēc tam, kad tu iebrauci pa vārtiem; tu nevienam neesi sacījis savu adresi, nu, ko? Un es esmu to dabūjis zināt un atnāku šurp tanī minūtē, kad tu sēdies pie galda; piezvani un liec man arī atnest, mēs kopā paēdīsim.
— Patiešām, — atbildēja Vilfors, ar izbrīnu skatīdamies uz savu tēvu, — kā liekas, jūs zināl visu.
— Mans Dievs! Tas izskaidrojams ļoti vienkārši. Jums ir vara un līdzekļi, kurus dod nauda. Mums, kas uz to tikai vēl gaidām, mums ir līdzekļi, kurus dod uzticība.
— Uzticība! — smiedamies sacīja Vilfors.
— Jā, uzticība, tā ir godīgu cilvēku vara.
Un Vilfora tēvs pats izstiepa roku pēc zvaniņa, lai atsauktu sulaini.
Vilfors satvēra viņa roku.
— Pagaidiet, tēv, — sacīja jaunais cilvēks, — vēl vienu vārdu.
— Runājiet!
— Lai arī cik vāja rojālistu policija nebūtu, tā tomēr zina vienu briesmīgu faktu.
— Kādu?
— Tā zina, kāds izskatas tas cilvēks, kurš bijis pie ģenerāļa Kenela tās dienas rītā, kad pēdējais pazudis.
— Ak, to zina šī mīļā policija! Kāds tad viņš izskatās?
— Tumša seja, melnas acis, mati un ūsas. Ģērbies zilā mētelī, kurš aizpogāts līdz zodam; pogcaurumā tam goda leģiona virsnieka lenta; galvā cepure ar platām malām, rokā niedres nūja.
— Ahā, tā to zina? — sacīja Nuartjē. — Kāpēc tad policija šo cilvēku, kas tā izskatās, nav saķērusi?
— Tāpēc, ka tā vakar vai aizvakar tādu cilvēku pazaudējusi no acīm Kokerona ielas stūrī.
— Vai es jums neteicu, ka jūsu policija ir muļķīga?
— Bet galu galā tā tomēr viņu var atrast.
— Jā, — sacīja Nuartjē, mierīgi skatīdamies apkārt, — jā, ja tikai šis cilvēks to iepriekš nezinātu, bet viņš to zina un, — Nuartjē smaidīdams piebilda, — mainīs savu izskatu.
Pie šiem vārdiem, viņš piecēlās, novilka mēleli piegāja pie galda, uz kura atradās viņa dēla ceļasoma ar drēbēm un tualetes piederumiem, paņēma bārdas nazi, ieziepēja ūsas un ar izveicīgu roku tās nodzina.
Vilfors uz viņu paskatījās brīnīdamies.
Nodzinis ūsas, Nuartjē ņēma citādā veidā uzsukāt matus, melnā kaklauta vietā apsēja raibu, kuru tas paņēma no ceļasomas, un zilā mēteļa vietā apvilka sava dēla brūnās krāsas mēteli. Spoguļa priekšā uzlika sev cepuri, kam uz augšu atbīdītas malas, priecādamies, ka tā viņam tik labi piestāvēja, un tad nometa istabas kaktā niedres nūju, paņemdams sava dēla vieglo bambusa kūju.