Vilfors, kā jau labs karjerists, palikdams par prokurora palīgu, bija tomēr gudrā prātā atlicis savas kāzas ar Senmerāna meitu. Viņš gluži paklusu pārlika tā: ja Napoleons noturēsies tronī, tad viņam vajadzēs citu sievu, kuru viņam izraudzīsies tēvs; ja turpretim Ludviķis XVIII atkal liks uzcelts uz troņa, tad Senmerāna iespaids kļūs vēl lielāks un laulība ar viņa meitu — ļoti ienesīga.
Pie šā prokurora palīga kādudien ieradās Morelis un lika sevi pieteikt.
Cits Vilfora vietā būtu pasteidzies pieņemt Moreli un tā parādījis savu vājību, bet Vilforam bija ierēdņa karjerista instinkts. Viņš tagad lika Mo- relim tāpat uzgaidīt kā karaļvaldības laikā, kā jau īstam prokuroram pienākas.
Kad Morelis pēdīgi lika pieņemts, viņš neatrada Vilforu vis sagrauztu, bet tikpat aukstu un nepielaidīgu kā pirms diviem mēnešiem — īstu augstmani attiecībās ar zemākās kārtas cilvēkiem.
Moreli ienāca Vilfora kabinetā, pārliecināts, ka šis ierēdnis nodrebēs, viņu ieraudzīdams, bet viņš pats apjuka, redzot šo jautājošo un auksto skatienu, šo ierēdni, kurš mierīgi bija atspiedies uz sava galda.
Viņš apstājās pie durvīm; Vilfors lūkojās uz viņu, it kā to nepazīdams, tikai pēc vairāku minūšu klusuciešanas, kamēr Morelis grozīja cepuri savās rokās, prokurora palīgs teica:
— Kā liekas, Moreļa kungs?
— Jā, mans kungs, tas es esmu, - atteica Morelis.
— Panāciet šurp, — teica prokurora palīgs, ar roku taisīdams it kā labvēlīgu mājienu, — sakiet man, kādam apstāklim man jāpateicas par to godu, ka jūs mani apmeklējat!
— Vai tad jūs pats nemaz neatceraties šo apstākli? - brīnīdamies jautāja Morelis.
— Nē, nebūt neatceros, — atteica Vilfors, — bet tomēr esmu gatavs darīt visu, kas vien jums patīkams, ciktāl tas ir manā varā.
— Viss ir pilnīgi jūsu varā, — atteica kuģa īpašnieks.
— Nu, tad pastāstiet man par savu vajadzību!
— Mans kungs, — teica Morelis, arvien vairāk atjēgdamies no pirmā apmulsuma un paļaudamies uz savas lietas taisnību, — jūs atceraties, ka dažas dienas pirms ziņas par ķeizara Napoleona atgriešanos es atnācu pie jums lūgt par kādu nelaimīgu jaunekli jūrnieku — leitnantu uz mana kuģa. Viņš tika apsūdzēts, kā atminat, par sakaru ar Elbas salu: šis sakars, kurš toreiz tika uzskatīts par noziegumu, tagad ir nopelns. Jūs toreiz kalpojāt karalim un nežēlojāt jaunekli. Tagad jūs kalpojat Napoleonam, un nu jūsu pienākums ir atsvabināt šo jaunekli. Tāpēc es atnācu pie jums, lai dzirdētu, kas noticis ar šo jaunekli.
Vilforam vajadzēja briesmīgi saņemties.
— Kā sauc šo cilvēku? — viņš pēdīgi jautāja Morelim.
— Edmons Dantess.
Acīmredzot Vilfors būtu labāk vēlējies divkaujā stāvēt pretī sava ienaidnieka pistolei divdesmit piecu soļu attālumā, nekā dzirdēt šo vārdu; bet viņš savaldījās un pat ne ar acīm nepamirkšķināja.
„Tagad neviens neredzēs," Vilfors nodomāja pie sevis, „ka šā jaunekļa apcietināšana ir personīgs jautājums; es sevi spēju savaldīt."
— Dantess? — viņš jautāja skaļi. — Edmons Dantess, jūs sakāt?
— Jā, mans kungs, — atbildēja Morelis.
Vilfors lēni piegāja pie liela skapja, izņēma reģistru grāmatu, paskatījās rādītājā, tad atšķīra kādu lappusi un, pret Moreli pagriezdamies, teica gluži dabiskā, mierīgā balsī:
— Vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka nealojaties, mans kungs?
Ja Morelis būtu bijis veiklāks un gudrāks cilvēks vai būtu vairāk pie- pratis šādas lietas, viņam jau tūliņ būtu licies šaubīgi, ka karaļa prokurora palīgs viņam deva atbildi tādās lietās, kuras nemaz vairs nepiederēja pie viņa aroda; viņš arī būtu sev jautājis, kāpēc Vilfors viņu nesūtīja pie cietuma direktora vai pie departamenta prefekta.
— Nē! — sacīja Morelis. — Es nemaldos; es nabaga jauno cilvēku pazīstu jau desmit gadu, un viņš pie manis dienestā bija četrus gadus. Pirms sešām nedēļām es biju pie jums lūgt, lai jūs būtu žēlsirdīgs, tāpat kā es šodien esmu atnācis jūs lūgt, lai jūs būtu taisnīgs pret jauno cilvēku. Jūs mani toreiz uzņēmāt nelaipni, jo tad rojālisti pret bonapartistiem bija visnotaļ cietsirdīgi.
— Kungs, — atbildēja Vilfors ar savu pazīstamo aukstumu, — es biju rojālistos tad, kad uzskatīju burboņus ne tik vien par troņa likumīgajiem mantiniekiem, bet arī par tautas izvēlētiem. Bet Bonaparta brīnišķā atgriešanās man parādīja manu maldīšanos.
— īstā laikā! — izsaucās Morelis ar savu pazīstamo vaļsirdību. — Es jūsu uzskatu pārgrozībā ieraugu labu zīmi Dantesam.
— Pagaidiet, — atteica Vilfors, šķirstīdams jauno reģistru, — es atradu: jaunais cilvēks ir jūrnieks, vai ne? Viņš gribēja precēt kādu katalānieti? Jā, jā, tagad es atceros: lieta bija ļoti nopietna.
— Kā?
— Jūs zināt, ka viņu no manis aizveda uz krimināltiesas cietumu.
— Jā, un kas tad notika tālāk?
— Nu, es savu raportu aizsūtīju uz Parīzi, tāpat arī papīrus, kuri pie viņa tika atrasti. Tas bija mans pienākums… Un nedēļu pēc apcietināšanas jauno cilvēku aizveda.
— Aizveda! — iesaucās Morelis. — Bet ko gan viņi ar to nabagu darīja?
— Nomierinieties! Viņu aizveda uz Fenestrelu Pinjerolā, uz Sv. Mar- garetas salu, kā mēdz teikt — izsūtīja no tēvijas. Kādā baltā dienā jūs sagaidīsit viņu pārnākam, un tad viņš varēs uzņemties komandēt jūsu kuģi.
— Lai viņš nāk kad nākdams, viņa vieta, būs arvien viņam atstāta. Bet kāpēc viņš arvien vēl neatgriežas? Man šķiet, ka bonapartistu pirmais pienākums ir atsvabināt visus tos, kuri cietuši rojālistu sodu.
— Nespriediet tik strauji, mīļais Moreļa kungs! — atbildēja Vilfors. — Katrai lietai jāiet savs likumīgais ceļš. Apcietināšanas pavēles dotas no augstākas varas, un no tām arī tikai var nākt brīvlaišana. Bet tā kā Napoleons ir atnācis tikai pirms divām nedēļām, tad atsvabināšanas pavēle tikai nesen būs izsūtīta.