— Bet vai nav iespējams tādas formalitātes apiet? — jautāja Morelis. — Man ir draugi, ir iespaids, es varbūt verētu izgādāt, ka arests tiek atcelts.
— Aresta nemaz nebija.
— Tātad ieslodzīšana cietumā? Bet sakiet jel, — kādu padomu jūs man dodat, lai ātrāk izgādātu nabaga Dantesa atsvabināšanu?
— Iesniedziet lūgumu justīcijas ministram!
— Ak, mēs jau zinām, ko ar tādu lūgumu var panākt. Ministrs tos ik dienu saņem līdz diviem simtiem un neizlasa ne četrus.
— Tā gan, — sacīja Vilfors, — bet viņš izlasīs, ja es to sūtīšu ar savu piezīmi un tieši no manis viņam adresētu.
— Un vai jūs uzņemtos šīs pūles?
— Labprāt. Dantess varbūt tad bija noziedzies, bet tagad viņš vairs nav vainīgs, un man pienākums ir viņam atdot brīvību, tāpat kā mans pienākums toreiz bija viņu apcietināt.
Ar šādu mierinājumu Vilfors bija no sevis novērsis briesmas, kas viņam draudēja.
— Bet kā ministram jāraksta?
— Apsēdieties šeit, Moreļa kungs, — sacīja Vilfors, atdodams kuģa īpašniekam savu krēslu. — Es jums diktēšu.
— Jūs būsit tik labs?
— Bez šaubām. Bet nezaudēsim vairāk laika, mēs jau tā to daudz zaudējam.
— Jā, kungs, atminēsim, ka nabaga puika sēž un cieš un var krist izmisumam par upuri.
Vilfors nodrebēja, iedomādamies apcietināto, un klusībā viņu nolādēja; bet viņš jau bija par tālu gājis, lai vēl atgrieztos. Dantesam vajadzēja iet bojā.
— Es gaidu, kungs, — sacīja kuģa īpašnieks, sēdēdams Vilfora krēslā un turēdams rokā spalvu.
Vilfors diktēja lūgumrakstu, kurā tas uzslavēja Dantesa patriotismu un viņa nopelnus bonapartistu lietā. Dantess tika parādīts kā uzticīgākais un cītīgākais Napoleona piekritējs, kurš bija pūlējies veicināt pēdējā atgriešanos. Ministram, lasot tādu lūgumrakstu, uz vietas vajadzētu apcietināto palaist brīvībā, ja viņš to vēl nebija izdarījis.
Kad lūgumraksts bija gatavs, Vilfors viņu vēlreiz skaļi izlasīja.
— Tā, — viņš sacīja, — un tagad paļaujieties uz mani!
— Vai lūgumraksts tiks nosūtīts drīz, kungs?
— Vēl šodien.
— Ar jūsu piebildi?
Vilfors nosēdās pie galda un uzrakstīja piebildi.
— Kas man tagad jādara, kungs? — prasīja Morelis.
— Jānogaida, — atteica Vilfors, — es par visu atbildu.
Šis apgalvojums Morelim atdeva cerību; viņš atstāja prokurora palīgu, par viņu ļoti labi domādams, un devās pie vecā Dantesa tēva pavēstīt, ka dēls drīz pārnākšot.
Kas attiecas uz Vilforu, tad tas lūgumrakstu nenosūtīja vis ministram, bet gan paturēja to pie sevis.
Dantess palika savā cietumā, visu aizmirsts, un nekā nezināja par Ludviķa XVIII krišanu un viņa valdības galu.
Bet Vilfors visam sekoja ar vērīgām acīm. Divas reizes jaunās Napoleona valdības laikā, kuru nosauca par „Simts dienu valdību", Morelis ieradās pie Vilfora, atgādinādams lūgumu par Dantesa atbrīvošanu, un abas reizes Vilfors viņu apmānīja ar tukšiem vārdiem un cerībām. Beidzot notika Vaterlo kauja. Morelis vairs negāja pie Vilfora, kurš bija visu darījis, ko vien iespējis; tagad viss būtu bijis velti.
Ludviķis XVIII atkal uzkāpa tronī. Vilfors, kuram Marseļa bija pilna ar atmiņām, kuras viņu mocīja, izlūdzās un dabūja karaliskā prokurora vietu Tulūzā. Divas nedēļas pēc tam, kad tas bija apmeties savā jaunajā rezidencē, viņš apprecēja Renē de Serimerānu, kuras tēvs vislaipnākā kārtā tika pieņemts galmā.
Tādā kārtā Dantess i „Simts dienu" laikā, i pēc Vaterlo kaujas palika savā cietumā, cilvēku un dievu aizmirsts.
Danglārs bija priecājies, kad redzēja, cik stiprs bija bijis tas sitiens, ar kuru viņš nospēra Dantesu, jo viņa nodevība bija nesusi viņam bagātīgus augļus. Bet, kad Napoleons atgriezās Parīzē un kad atskanēja viņa pavēlošā, varenā balss, tad Danglārs izbijās, jo viņš nezināja, kāds stiprs palīgs viņam pret Dantesu ir Vilfors.
Danglārs katru minūti gaidīja pārnākam Dantesu, kurš zināja visu un varēja bargi atriebties. Tāpēc viņš izskaidroja Morelim, ka gribot atstāt jūrnieka amatu, un Morelis viņu ieteica kādam spāniešu veikalniekam, pie kura iestājās darbā par komiju marta mēneša beigās, tas ir, apmēram desmit, divpadsmit dienas pēc Napoleona ieiešanas Parīzē; viņš aizbrauca uz Madridi, un par viņu nekas vairs nebija dzirdams.
Fernāns nekā nesaprata un nekā nedomāja. Dantess nebija. Marseļā, tas bija viss, ko viņš vēlējās. Kas ar Dantesu ir noticis? Viņš nekad pie tādām domām nekavējās. Tikai pa visu šo Dantesa prombūtnes laiku viņš drīz pūlējās Mersedesei parādīt nelabā gaismā Dantesa nepārnākšanu, drīz izdomāja dažādus plānus izceļot no Francijas un Mersedesi nolaupīt. Dažu brīdi — tie bija drūmi brīži viņa dzīvē — viņš atsēdās jūras krastā, kur reizē pārredzama Marseļa un Katalānas, un skumīgs un mēms kā laupītāju putns glūnēja, vai kādā no ceļiem neparādās skaists jauneklis ar brīvu gaitu, paceltu galvu, kurš viņam bija atriebības eņģelis.
Tādos brīžos Fernāns bija cieši apņēmies pārsist Dantesam galvu un tad pats sevi nonāvēt. Bel Fernāns alojās: viņš nekad nebūtu pats sevi nogalinājis, jo viņš cerēja.
Tikmēr Napoleons bija saņēmis pēdējos spēkus, bija iesaucis karaklausībā visus vīriešus, kas vien spēja nest ieročus. Visi franči gāja palīgā, kad sauca varenā Napoleona balss. Fernāns aizgāja līdz ar citiem, atstādams Mersedesi drūmu un šausmīgu domu mocīts, ka pa viņa prombūtnes laiku varētu atnākt viņa sāncensis un apprecēt to, kuru viņš mīlēja.