— Vai jūs gribat par viņu sūdzēties? — inspektors prasīja cietuma priekšniekam.
— Tas būtu lieki, kungs, viņš jau ir saņēmis pelnīto sodu; bez tam viņš tagad patiesi ir tuvu ārprātam un pēc gada būs pilnīgi jucis.
— Jo labāk viņam, — sacīja inspektors, — ārprātīgs kļuvis, viņš mazāk jutīs savas ciešanas.
Acīmredzot šis inspektors bija ļoti humāns cilvēks un cienīgs izpildīt uzdevumu, kurš prasīja cilvēku mīlestību.
— Jums taisnība, kungs, — sacīja cietuma priekšnieks. — Jūsu piezīme pierāda, ka jūs savu lietu ļoti labi pārzināt. Otrā kamerā, kura no šīs ir tikai divdesmit soļu atstatu un kurā jānokāpj pa citām trepēm, sēž kāds vecs abats, kurš agrāk bijis kādas partijas vadonis Itālijā. Viņš šeit tika ieslodzīts 1811. gadā un 1813. gadā kļuva ārprātīgs, un kopš tā laika vairs nemaz nav pazīstams. Agrāk tas raudāja, tagad smejas. Vispirms viņš novājēja, tagad ir pagalam resns. Vai gribat viņu redzēt pirmo? Viņš savā ārprātā ir ļoti jocīgs.
— Es apskatīšu vienu un otru, — atbildēja inspektors, — pienākums jāizpilda apzinīgi.
Inspektors pirmo reizi apceļoja cietumu un gribēja valdībai ļoti izpatikt.
— Iesim vispirms pie tā, — viņš noteica.
— Labprāt, — atbildēja cietuma priekšnieks un deva cietuma uzraugam zīmi, lai atver durvis.
Smagajām durvīm čīkstot sarūsējušās eņģēs, Dantess, kurš bija sēdējis istabas stūrī un ar ilgām nolūkojās kādā sīkā saules stariņā, kas spīdēja caur loga treliņiem, pacēla galvu. Ieraudzīdams ar divām lāpām apgaismotu kādu nepazīstamu kungu, kurš sarunājās ar cietuma priekšnieku, Dantess tūlīt noprata, kas svešinieks varēja būt. Viņš noģida, ka beidzot tam bija izdevība vērsties pie augstākas varas, un, rokas salicis, viņš metās uz priekšu.
Kareivji, domādami, ka ieslodzītais grib inspektoram uzbrukt, aizkrustoja tam priekšā durkļus.
Pats inspektors arī bija atlēcis soli atpakaļ.
Dantess redzēja, ka tiek uzskatīts par bīstamu cilvēku.
Viņš pacēla acis un savā skatienā savienoja visu, cik vien cilvēka sirdi var būt, lēnprātību un padevību, un raitā un skaistā valodā, par kuru klātesošie brīnījās, mēģināja aizkustināt sava apmeklētāja sirdi.
Inspektors uzklausīja Dantesa runu līdz galam, tad pagriezās pret cietuma priekšnieku un pēdējam pusbalsī sacīja:
— Viņš ir kļuvis dievbijīgs un atvēris sirdi maigākām jūtām. Arī bailes atstāj uz viņu iespaidu. Vai redzējāt kā viņš nobijās no durkļiem? Traks tā nekad nedara. Šarantonā es šinī ziņā novēroju kādu interesantu gadījumu.
Pēc tam viņš atgriezās pie apcietinātā un uzprasīja:
— īsi sakot, ko jūs vēlaties?
— Es gribu zināl, kādu noziegumu es esmu izdarījis. Es lūdzu, lai mani sauc tiesas priekšā un lai manu lietu izmeklē. Ja esmu vainīgs, lai mani nošauj, un, ja esmu nevainīgs, lai laiž mani brīvība!
— Vai jums dod labi ēst? — prasīja inspektors.
— Jā, domāju, ka labi, bet gar to man maz daļas. Man nelaimīgam apcietinātajam, kā arī visiem tiesnešiem un pašam karalim, ir vairāk svarīgi, lai kāds nevainīgs nekristu par upuri neģēlīgam apmelojumam un nenobeigtos aiz atslēgām, nolādēdams savus bendes.
— Jūs šodien esat ļoti piekāpīgs, — sacīja cietuma priekšnieks. — Jūs mēdzat runāt citādu valodu, mīļais draugs, tanī dienā, kad gribējāt nogalināt uzraugu.
— Tā ir taisnība, kungs, — sacīja Dantess, — un es lūdzu šim cilvēkam piedošanu, viņš pret mani bija labs… Bet ko lai saku, es toreiz biju ārprātīgs.
— Vai jūs tagad vairs tāds neesat?
— Nē, kungs, cietums mani ir salauzis un visas jūtas atņēmis!.. Es te esmu jau tik ilgi.
— Tik ilgi?.. Kad jūs tikāt apcietināts? — prasīja inspektors.
— 1815. gada 28. februārī pulksten divos pēc pusdienas.
Inspektors saskaitīja.
— Šodien ir 1816. gada 30. jūlijs, ko jūs runājat! Ir jau tikai septiņpadsmit mēneši, kamēr jūs esat apcietināts.
— Tikai septiņpadsmit mēneši! — atteica Dantess. — Ak, kungs, jūs nezināt, ko nozīmē septiņpadsmit mēneši cietuma, it īpaši cilvēkam, kurš kā es bija tik tuvu laimei, cilvēkam, kurš grasījās apprecēt mīļu meiteni, cilvēkam, kuram priekšā bija godīga karjera un kuram tagad nav vairs nekā, kurš no visjaukākās gaismas iekrīt vistumšākajā tumsā un redz savu karjeru izpostītu. Esiet žēlīgs, tiesājiet taisnīgi! Es vairāk nekā neprasu: vediet mani tiesas priekšā!
— Labi, — sacīja inspektors, — redzēsim.
Pēc tam viņš atgriezās pie cietuma priekšnieka un turpināja:
— Īstenībā šis nabags ir ļoti nožēlojams. Jūs man vēlāk parādīsit viņa papīrus.
— Labprāt, — tas atbildēja, — bel jūs tur atradīsit ne visai labas piezīmes.
— Kungs, — turpināja Dantess, — es zinu, ka jūs pats mani nevarat atsvabināt no šejienes, bet jūs varat manu lūgumu likt priekšā valdībai un prasīt, lai manu lietu izmeklē. Izmeklēšana, tas ir viss, ko es prasu. Es gribētu zināt, kādu noziegumu esmu izdarījis, jo nezināšana ir panesama par visu grūtāk.
— Izskaidrojiet, — sacīja inspektors.
— Kungs, — sacīja Dantess, — no jūsu balss es nomanu, ka jūsu sirds ir iekustināta. Kungs, sakiet man, — vai es varu cerēt?
— Es jums to nevaru apsolīt, — sacīja inspektors, — es tikai varu apskatīt jūsu papīrus.
— Ak, tad es esmu glābts!
— Kas jūs apcietināja? — prasīja inspektors.
— De Vilfors, — atbildēja Dantess. — Lūdzu, parunājiet ar viņu par mani!
— Dc Vilfors jau veselu gadu vairs nav Marselā; viņš ir Tulūzā.
— Ak, tad es vairs nebrīnos, — čukstēja Dantess, — mans vienīgais labvēlis ir aizgājis no šejienes.
— Vai Vilforam nebija kāds iemesls jūs ienīst? — prasīja inspektors.