— Nekāds; viņš drīzāk man vēlēja labu.
— Tātad es varu ticēt piezīmēm, kuras viņš ir atstājis vai tagad dod par jums?
— Pilnīgi, kungs.
— Labi, nogaidiet!
Dantess nokrita ceļos un salika rokas lūgšanā. Pa to laiku smagās cietuma durvis aizdarījās, un viņš atkal bija palicis viens.
— Vai jūs cietumnieka papīrus tūlīt gribat redzēt, — prasīja cietuma priekšnieks, — vai vispirms vēl gribat apskatīt abatu?
— Pabeigsim cietumnieku aplūkošanu, — atbildēja inspektors. — Kad es uzkāpšu augšā, man varbūt vairs nebūs spēka turpināt savu bēdīgo gaitu.
— Ā, šis nav tāds kā citi, viņš atstāj mazāk drūmu iespaidu nekā viņa kaimiņš.
— Kāda tad ir viņa ārprātība?
— Ļoti ērmota: viņš uzskata sevi par milzu mantas īpašnieku. Pirmajā gadā, kad viņš atradās cietumā, viņš valdībai par savu brīvlaišanu apsolīja miljonu, otrā gadā — divus, trešajā — trīs un tā tālāk. Viņš jau piekto gadu ir cietumā un izlūgsies no jums sarunu zem četrām acīm, lai jums piesolītu piecus miljonus.
— Ā, ā! Tas ir tiešām jocīgi, — sacīja inspektors. — Kā tad šo miljonāru sauc?
— Abats Faria.
— 27. numurs! — sacīja inspektors.
— Šeit. Atver, Anton!
Uzraugs atvēra durvis, un inspektors ar ziņkārību ieskatījās cietumnieka istabā.
Istabas vidū sēdēja gandrīz vai kails cilvēks, jo viņa drēbes bija galīgi noskrandušas. Ar kādu no griestiem atbirzušu kaļķa gabalu viņš bija sev visapkārt apvilcis riņķi. Viņš vilka līnijas un zīmēja ģeometriskas figūras, un bija tā nogrimis savā darbā, ka nemaz nepamanīja, kad durvis atvērās. Tikai, kad lāpu nepatīkamā gaisma viņam iespīdēja acīs, viņš tās pacēla un ar izbrīnu lūkojās uz apmeklētājiem.
Viņš ātri piecēlās, paķēra segu no savas nabadzīgās gultas un tajā ietinās, lai nebūtu viesu acīs jārādās pavisam nepieklājīgā izskatā.
— Ko jūs vēlaties? — prasīja inspektors, arī šeit nemainīdams parasto uzrunu.
— Es, kungs? — abats sacīja izbrīnījies. — Es nekā nevēlos.
— Jūs nesaprotat, — sacīja inspektors, — es no valdības esmu sūtīts aplūkot cietumus un uzklausīt cietumnieku vēlēšanās.
— A, kungs, tad tā ir cita lieta! — dzīvi izsaucās abats. — Un es ceru, ka mēs viens otru sapratīsim.
— Vai redzat, — klusu sacīja cietuma priekšnieks, — nu jau sākas tas, par ko jums runāju.
— Kungs, — turpināja ieslodzītais, — es esmu abats Faria, dzimis romietis. Es divdesmit gadu biju kardināla Rospiljozi sekretārs. Mani apcietināja, es nezinu kāda iemesla dēļ, 1811. gadā; kopš tā laika es no itāliešu un franču valdībām prasu brīvlaišanu.
— Kāpēc no franču valdības? — prasīja cietuma priekšnieks.
— Tāpēc, ka mani apcietināja Pjombīno, un es domāju, Pjombīno, tāpat kā Milāna un Florence, ir kļuvusi par kāda franču departamenta galveno pilsētu.
Inspektors un cietuma priekšnieks smaidīdami paskatījās viens uz otru.
— Jūsu ziņas par Itāliju, mīļais, — sacīja inspektors, — nepieder pie visjaunākajām.
— Tās izbeidzas tanī dienā, kad mani apcietināja, — sacīja abats Faria. — Un, tā kā viņa augstība ķeizars Romas karalisti nodibināja savam dēlam, kuru viņam debesis bija dāvinājušas, viņš pārvērta par patiesību Makiavelli un Cezāres Bordžijas sapni — visu Itāliju savienot par vienu vienīgu valsti.
— Kungs, — sacīja inspektors, — liktenis, par laimi, šo milzu nodomu ir izjaucis. Man šķiet, jūs piederējāt pie šā nodoma piekritējiem.
— Tas ir vienīgais līdzeklis, kā Itāliju padarīt par spēcīgu, neatkarīgu un laimīgu valsti, — viņam atteica abats.
— Tas viss var gan būt, — atbildēja cietuma inspektors, — bet es atnācu šurp ne tādēļ, lai runātu par politiku, bet tādēļ, lai vaicātu jums, — ko es jau darīju, — vai jums nav kāda sūdzība par ēdienu un telpām.
— Ēdiens šeit ir tāds pats kā visos cietumos, — atbildēja abats. — Tas ir gluži slikts; kas attiecas uz. telpām, tad jūs pats redzat, ka tās ir mitras un neveselīgas. Bet šeit runa nav par to, bet gan par kādu atradumu, kurš ir ļoti interesants un svarīgs un par kuru es gribēju paziņot valdībai.
— Nu mēs esam nonākuši pie atraduma, — cietuma priekšnieks klusi pačukstēja inspektoram.
— Lūk, tāpēc es esmu tik laimīgs jūs redzēt, — turpināja abats, — kaut gan jūs man traucējat veidot manus skaitļus un ģeometriskās figūras, kas varbūt vēl pārgrozīs visu Ņūtona sistēmu. Vai jūs varat dažas minūtes atvēlēt sarunai ar mani zem četrām acīm?
— Nu! Vai es neteicu? — atkal cietuma priekšnieks čukstēja inspektoram.
— Jūs labi pazīstat šo personu, — tāpat paklusi atteica inspektors.
Tad viņš, pagriezies pret abatu, sacīja:
— Mans kungs, jūs prasāt neiespējamo.
— Bet, ja nu runa ir par lielisku summu, kuru es varētu sagādāt valdībai, piemēram, aptuveni piecus miljonus? — teica abats.
— Jums taisnība, — inspektors atkal teica cietuma priekšniekam, — jūs pat skaitli esat pareizi iepriekš pateicis.
— Pagaidiet, — turpināja abats, redzēdams, ka inspektors jau grasās aiziet, — nav arī vajadzīgs, ka es jums to saku divatnē vien! Cietuma priekšnieks varētu būt klāt pie mūsu sarunas.
— Mans kungs, — teica cietuma priekšnieks, — par nelaimi, mēs jau zinām iepriekš, par ko būs runa. Par jūsu bagātībām, vai ne tā?
Abats paskatījās uz šo zobgalīgo ierēdni ar tādām acīm, kurās bezpartejisks novērotājs būtu, bez šaubām, manījis prātu un apdomu.
— Zināms, par manām bagātībām, — viņš teica. — Ko tad jūs gribat, lai es runāju, ja ne par tām?
— Inspektora kungs, — teica cietuma priekšnieks, — es varu visu šo stāstu jums atstāstīt tikpat labi kā abats, jo šo četru piecu gadu laikā, kopš viņš šeit atrodas, tas stāsts man vienmēr stāstīts, tā ka man jau ausis sāp.