— Tas tikai pierāda, — teica abats, — ka jūs līdzināties tiem cilvēkiem, par kuriem ir teikts, ka viņiem ir ausis, lai nedzirdētu, un acis, lai neredzētu.
— Mans kungs, — teica inspektors, — valdība ir bagāta un tai nav vajadzīga jūsu nauda. Pataupiet to pats sev, kad tiksit brīvībā!
Abata acis izpletās, viņš sagrāba inspektoru aiz rokas.
— Bet, ja mani nekad neizlaidīs no cietuma, lai gan tas ir pretēji visai liesai un taisnībai, ja es nomiršu, nevienam neatstājis savu bagātību, tad tā velti pazudīs? Vai tad nav labāk, ka to izlietotu par labu valdībai un ari es? Es pat došu sešus miljonus, jā, es došu pat sešus miljonus un būšu mierā ar pārpalikušo, ja man atdos brīvību.
— Nu, tiešām, — teica pusbalsī inspektors, — ja es nezinātu, ka šis cilvēks ir ārprātīgs, tad varētu domāt, ka viņš runā patiesību. Tik pārliecinoši izklausās viņa vārdi.
— Es neesmu ārprātīgs un saku jums pilnu patiesību, — teica Faria, kurš ar savu smalko dzirdi, kāda mēdz attīstīties ilgi apcietinātajiem, nevienu vārdu no inspektora runas nebija palaidis nepamanītu. — Tā bagātība, par kuru es jums stāstu, ir patiesība, un es lieku jums priekšā noslēgt ar mani līgumu, pēc kura jūs mani aizvestu uz zināmu vietu, kuru es uzrādīšu. Tur mūsu acu priekšā zeme liks atrakta, un, ja es meloju, ja nekā neatrod, ja es esmu ārprātīgs, kā jūs sakāt, tad vediet mani atpakaļ uz šo cietumu, kur cs tad palikšu uz. visu mūžu un nomiršu, nekā vairs neprasīdams ne no jums, ne no kaul kā cita.
Cietuma priekšnieks iesmējās.
— Vai jūsu bagātības atrodas (alu? — viņš jautāja.
— Gandrīz simts jūdzes no šejienes, — atbildēja abats.
— Tas nemaz nav muļķīgi izdomāts, — teicaa cietuma priekšnieks. — Ja visi cietumnieki iedomātos vest savus sargus simts jūdzes tālu un ja sargi būtu ar mieru ar lādu pastaigāšanos, tad cietumniekiem būtu branga izdevība izbēgt, tiklīdz rastos labs mirklis; un lādi mirkļi tik garā ceļojumā arvien mēdz gadīties.
— Tas ir pazīstams līdzeklis, — teica inspektors, — un abats pat nevar sacīt, ka viņš būtu izgudrojis šo līdzekli, lai izbēgtu no cietuma.
Tad, pievērsdamies abatam, viņš sacīja:
— Es vaicāju, — vai ēdiens ir labs?
— Mans kungs, — atbildēja Faria — zvēriet man, ka jūs mani izlaidīsit brīvībā, ja cs saku patiesību, un es jums parādīšu to vietu, kur atrodas nauda!
— Vai jūs tiekat labi barots? — atkārtoja inspektors.
— Nu, tagad jums jau nedraud nekādas briesmas, jūs labi redzat, ka es gribu pat palikt cietumā, kamēr jūs iesit atrakt manu naudu.
— Jūs neatbildat uz manu jautājumu! — nepacietīgi sacīja inspektors.
— Tāpat kā jūs neatbildat uz manu jautājumu, — teica abats. — Esiet tad nolādēts kā citi neprātīgie, kas negribēja ticēt maniem vārdiem! Jūs negribat manu zeltu, labi, es lo sargāšu; jūs man liedzat brīvību, un Dievs mums to dod. Ejiet, man nav vairs, ko jums sacīt!
Un abats almela atkal savu segu, paņēma nolikto kaļķa gabaliņu un atsēdās savā gultā, kur mierīgi turpinaja vilkt un rēķināt savas līnijas un figūras.
— Ko viņš tur dara? — jautāja inspektors aiziedams.
— Viņš skaita savu zeltu, — smīnēdams teica .cietuma priekšnieks.
Faria uz šo zobošanos atbildēja tikai ar nicīgu skatienu.
Viņi izgāja, un cietuma sargs aizslēdza aiz viņiem durvis.
— Viņš tiešām būs kādreiz bijis lielas bagātības īpašnieks, — teica inspektors, kāpdams pa trepēm uz augšu.
— Vai kādreiz būs bagātību redzējis sapnī, — piebilda cietuma priekšnieks, — un otrā dienā uzmodies kā ārprātīgais.
— Tiešām gan, — teica inspektors ar samaitāta cilvēka vaļsirdību. — Ja viņam tiešām būtu tik daudz naudas, tad viņš gan nesēdētu cietumā.
Tādā kārtā abats Faria, kurš nekā nebija panācis inspektora apmeklējumu laikā, joprojām palika cietumā, un no šīs reizes viņa kā jautra ārprātīgā slava tikai vēl pavairojās.
Ārprātība palaikam ir slimība, kuru rada cietums ar ilgām dvēseles ciešanām. Kur tā cēlusies cietumā, tur tā lielākoties arī slēpjas visu mūžu, un, ja arī no cietuma tiek ārā, tad liek noglabāta kādā drūmā slimnīcā, kur dakteri nepazīst vairs ne cilvēku, ne domu tanīs nejēdzīgajās cilvēka drupās, kādas cietumnieks viņiem atnes no cietuma.
Abats Faria, kurš cietumā bija kļuvis ārprātīgs, šīs pašas ārprātības dēļ bija notiesāts uz mūžīgu ieslodzīšanu cietumā.
Attiecībā uz Dantesu inspektors turēja savu vārdu. Atgriezies cietuma priekšnieka istabā, viņš lika sev padot cietumnieku formulāru. Tur bija ierakstīta šāda piezīme:
„Edmons Dantess: karsts bonapartists. Ņēmis dalību pie atgriešanās no Elbas salas.
Turams stingrākā uzraudzībā un vislielākā slepenībā."
Piezīme bija rakstīta ar citādu tinti un rokrakstu; tas nozīmēja, ka tā bija pierakstīta pēc Dantesa ieslodzīšanas.
Apvainojums bija ļoti noteikts un neapgāžams. Tāpēc inspektors zem piezīmes pierakstīja: „Nav iespējams nekā darīt"
Šis apciemojums atdzīvināja Dantesu, kurš kopš savas ieslodzīšanas cietumā bija aizmirsis skaitīt dienas. Inspektors bija viņam minējis mēneša dienu, un Dantess to neaizmirsa. Viņš ar atbirzušu kaļķa gabalu uzrakstīja uz sienas — 1816. gada 30. jūlijā, un, no šīs dienas sākot, viņš katru dienu sienā iekasīja strīpiņu, lai neaizmirstu laiku.
Aizgāja dienas, pēc tam nedēļas un mēneši. Dantess gaidīja. Viņš vispirms bija savu atbrīvošanas dienu noteicis pēc divām nedēļām. Bet pagāja divas nedēļas, divi mēneši un vēl vairāk.
Pēc gada nomainīja cietuma priekšnieku. Līdzšinējo aizcēla par virspavēlnieku uz Homas cietokšņiem. Viņš ņēma sev līdzi daudzus no apkal- 4 3aK. 92 potājiem, starp tiem ari Dantess uzraugu. Atnāea jauns cietuma priekšnieks. Viņam bija par grūtu atcerēties cietumnieku vārdus, un viņš tikai lika sev sacīt viņu numurus. Cietumā bija piecdesmit vietas, un cietumnieki tika apzīmēti katrs ar savu numuru. Tāpēc ari nelaimīgo jauno cilvēku vairs nesauca vārdā par Dantesu, viņu sauca par 34. numuru.