XIV
34. un 17. numurs
Dantess izgāja cauri visiem izmisuma pakāpieniem. No sākuma viņš lūdza, lai to pārved uz citu cietumu, kaut tumšāku un drūmāku, jo tā tomēr viņam būtu bijusi pārmaiņa. Pēc tam tas lūdza, lai viņu laiž pastaigāties, dod gaisu, grāmatas, instrumentus. Nekas no visa tā viņam netika atļauts, bet viņš tomēr vēl lūdza. Viņš sarunājās ar savu cietuma uzraugu, kaut gan tas bija vēl mēmāks nekā iepriekšējais. Pēc šādiem mēģinājumiem nelaimīgais apņēmās pats savai dzīvībai darīt galu un no- mērdēties badā. Viņš neņēma vairs mutē ēdienu, ko cietuma uzraugs tam atnesa, un gulēja uz gultas nekustēdamies.
Uzraugs, viņu tādā stāvoklī atrazdams, domāja, ka tas ir nopietni slims. Edmons pats cerēja, ka viņa gals drīz būs pienācis.
Tā bija pagājušas dažas dienas. Māgas krampji, kuri Edmonu bija mocījuši, sāka jau norimt, viņš nejuta arī vairs degošās slāpes; kad viņš aizdarīja acis, viņš redzēja mētājamies staru kūļus. Vai tās jau bija zīmes no tās nepazīstamās malas, kuru sauc par nāvi?
Te piepeši ap pulksten deviņiem vakarā viņš dzirdēja sienā, pie kuras viņš gulēja, dobju troksni.
Šinī apakšzemes cietumā trokšņoja tik daudz mūdžu, ka Dantess pie tiem jau bija pieradis.
Bet šoreiz viņam troksnis izlikās stiprāks, viņš pacēla galvu, lai labāk ieklausītos.
Tas bija troksnis vai nu no klauvēšanas ar stipru nagu, vai ar zobu, vai arī no kāda instrumenta ciršanas pret sienu.
Lai gan jaunā cilvēka smadzenes bija novājinātas, tajās tomēr piepeši pazibēja domas, kuras pastāvīgi darbojas cietumniekos, — domas par atsvabināšanu.
Tomēr viņam atkal izlikās, ka būtu maldījies, ka tas viss ir sapnis, kurš tam parādījies uz nāves sliekšņa.
Vēlreiz Dantess ieklausījās troksnī. Tas turpinājās kādas trīs stundas. Pēc tam viņam likās, it kā kaut kas tiktu bērts, tad troksnis apklusa.
Pēc dažām stundām troksnis atkal atsākās, šoreiz stiprāk un tuvāk. Edmons ieklausījās ar dzīvu interesi, kad ienāca cietuma uzraugs.
Nedēļa jau bija pagājusi no tā laika, kamēr viņš bija apņēmies mirt. Pa visu to laiku Edmons cietuma uzraugam nebija ne vārda sacījis, neatbildēdams pat tad, kad pēdējais viņam prasīja, kāda tam slimība. Bet šodien uzraugs varēja kļūt uzmanīgs šā trokšņa dēļ un uzreiz darīt galu visām Dantesa cerībām.
Uzraugs nolika ēdienu uz galda.
Dantess piecēlās gultā sēdus un, spēkus saņemdams, sāka runāt par dažādām lietām: par slikto ēdienu, kuru viņam deva, par aukstumu, kurš bija jāpanes šinī apakšzemes caurumā. Viņš sāka lamāties, lai būtu iemesls diktāk runāt, un tādā veidā padarīja pavisam nepacietīgu cietuma uzraugu, kurš tieši tanī dienā viņam kā slimam bija izlūdzies buljonu un svaigu maizi.
Par laimi uzraugs nodomāja, ka Dantess murgo, viņš tāpēc atstāja ēdienu un aizgāja.
Viens palicis, Edmons atkal sāka ieklausīties.
Troksnis tagad kļuva tik stiprs, ka jaunais cilvēks to viegli varēja sadzirdēt.
— Nav vairs ko šaubīties, — viņš pats sev sacīja, — tas būs tāds pats nelaimīgs cietumnieks kā es. Viņš strādā, lai sevi atbrīvotu.
Bet piepeši viņa piere aptumšojās. Pieradis pie nelaimes, viņš nevarēja neko priecīgu iedomāties. Viņam iekrita prātā, ka trokšņa iemesls varētu būt tas, ka strādnieki labo blakustelpu.
Viņam vajadzēja par to pārliecināties. Bel kā lai lo izdara? Visvienkāršāk būtu bijis nogaidīt, kamēr atnāk uzraugs, darīt viņu uzmanīgu uz troksni un noskatīties, kādu seju tas rāda. Bel vai ar to nevarēja visu atkal izpostīt? Edmona domas lā jaucās un drūzmējās, ka viņš neko nevarēja izdomāt līdz galam. Viņa skatiens vērsās uz atnesto ēdienu, kurš vēl bija silts. Viņš piecēlās, aizgāja līdz galdam, pielika ēdienu pie mutes un ar neizsakāmu kāri sāka to norīt.
Bet viņš apstājās; viņš bija dzirdējis, ka tie nelaimīgie, kas pārcietuši kuģa bojā iešanu, no bada izmērdēti, nomira piepeši, kad kāri metās uz 4* cielu, viņu vājinātai māgai nepiemērotu barību. Edmons nolika uz galda atpakaļ maizi, kuru jau bija piecēlis pie mutes. Viņš tagad vairs negribēja mirt.
Drīz viņš manīja, ka viņa smadzenes apskaidro it kā gaismas stars. Visas viņa domas, līdz tam nenoteiktas un gandrīz vai neaptveramas, sāka atkal ieņemt savas vietas šinī brīnumainajā šaha galdiņā. Viņš spēja atkal domāt un savas domas pamatot ar novērojumiem.
Tad viņš sacīja sev:
— Vajag izmēģināt, tikai nevienu nevajag pakļaut briesmām. Ja tur strādā vienkāršs strādnieks, tad man vajag tikai pieklauvēt pie sienas un viņš tūdaļ apstāsies savā darbā, lai izzinātu, kur un kāpēc klauvē. Bet tā kā viņa darbs nav aizliegts, bet, tieši otrādi, vēl uzdots, tad viņš drīz atkal sāks klauvēt. Bet, ja tas turpretim ir kāds cietumnieks, tad manis saceltais troksnis viņu izbiedēs. Viņš baiļosies, ka viņu var noķert, apstāsies savā darbā un tikai naktī atkal to turpinās, kad domās, ka visi ir apgūlušies un snauž.
Edmons piecēlās kājās. Šoreiz viņa kājas netrīsēja un acis nevērās ciet. Viņš iegāja cietuma kaklā, kur no mitruma kaļķi bija almiekšķējušies, izplēsa kādu akmeni un iesita ar to pa sienu tieši tanī vietā, no kurienes bija dzirdams troksnis.
Trīs reizes viņš atkārtoja sitienus ar akmeni.
No pirmā sitiena tūdaļ troksnis apklusa kā pēc burvju zižļa mājiena.
Edmons nu klausījās ar visu dvēseli. Pagāja stunda, pagāja otra, troksnis nebija dzirdams. Edmons tikai nojauta, ka otrpus sienas iestājies dziļš klusums.