Pēc veselas stundas veltīgu pūliņu Dantess piecēlās, viss nosvīdis un izmocījies.
„Vai man nu vajadzēs tādā kārtā uzstāties", viņš nodomāja pie sevis, „pašā sākumā jau izmist un gaidīt bezdarbībā, lai kaimiņš dara visu viens pats, un ja nu viņš arī nokūst?"
Te piepeši viņam iešāvās prātā kādas domas, viņš smīnēdams palika stāvot, uz viņa pieres paši no sevis nosusa sviedri. Cietuma sargs katru dienu mēdza atnest Dantesam ēdienu skārda katliņā. Katliņā tika ielieta viņa porcija zupas un otra porcija vēl kādam cietumniekam. Dantess bija ievērojis, ka šis katliņš reizēm bija vai nu līdz malām pilns, vai arī līdz pusei pilns, skatoties pēc tā, vai nu Dantess pirmais bija dabūjis savu zupas porciju, vai ari to bija saņēmis otrs cietumnieks.
Šim katliņam bija dzelzs osiņa; osiņa ienāca Dantesam prātā. Viņš par to tagad būtu atdevis desmit gadus no savas dzīves, ja tos kāds būtu prasījis.
Cietuma sargs no šā katliņa mēdza saliet zupu Dantesa šķīvī. Kad zupu bija izēsta ar koka karoti, Dantess pats šo šķīvi mēdza nomazgāt, lai to tādā pašā kārtā "lietotu atkal nākamajā dienā.
Šovakar Dantess savu šķīvi, kurš bija no māla, nolika istabas vidū — ceļā no durvīm uz galdu. Ienākot cietuma sargs tiešām arī netīšām uzmina uz šķīvja un saplēsa to.
Šoreiz viņš Dantesam nekā nevarēja sacīt, jo pats bija šķīvim uzminis. Šķīvim gan nevajadzēja būt uz grīdas, bet sargam atkal vajadzēja uzmanīties un redzēt, kas viņam ir zem kājām.
Tāpēc sargs aprobežojās tikai ar ņurdēšanu.
Tad viņš palūkojās visapkārt, kur varētu ieliet zupu.
Dantesam no galda traukiem bija tikai šis viens šķīvis. Zupai nebija vairs nekādu citu trauku.
— Atstājiet šeit katliņu, — teica Dantess, — jūs rīt varat viņu paņemt, kad atnesīsit man brokastis.
Šāds padoms cietuma sargam ļoti patika. Viņam nu nevajadzēja velti piepūlēties un kāpt pa trepēm lieku reizi augšā pēc šķīvja, tad nonākt atkal lejā un atkal uzkāpt augšā.
Viņš atstāja katliņu. Dantess priekā iedrebējās.
Šoreiz viņš aši apēda zupu un gaļu, kura pēc paraduma tika ielikta zupā.
Kādu stundu pēc pusdienas Dantess vēl nogaidīja, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka cietuma sargs vairs nenāks atpakaļ ar jaunu šķīvi.
Lēnām viņš paēda pusdienas, iztīrīja katliņu un raudzīja savil jauno ieroci likt lietā. Viņš paņēma katliņa osiņu, ieurba ar to kaļķī starp akmeni un mazākiem akmentiņiem, un lūkoja ar to kā ar lauzni izkustināt lielo akmeni no vietas.
Viegla akmens pakustēšanās Dantesam pierādīja, ka darbs veicas labi.
Tiešām, pēc stundas akmens no sienas bija izvelts, un palika vairāk nekā pusotras pēdas plats iedobums.
Dantess rūpīgi saslaueīja visus kaļķus, izkaisīja pa. cietuma kaktiem, tad ar krūzes saplīsušo gabalu izraka zemi un uzkaisīja to uz kaļķiem.
Pēc tam, gribēdams izmantot šo nakti, kad gadījums viņam bija devis rokā tik dārgu instrumentu, ar lielu sparu turpināja darbu.
Pret rītu viņš atlika akmeni atpakaļ iedobumā, pievirzīja gultu pie sienas un nolikās gulēt.
Brokastīs deva gabalu maizes. Uzraugs ienāca un uzlika to uz galda.
— Nu, vai jūs man neatnesāt citu bļodu? — prasīja Dantess.
— Nē, — atteica cietuma uzraugs, — jūs visu sadauzāt. Jūs sasitāt arī krūzi un bijāt pats vainīgs, ka es saminu bļodu. Ja visi cietumnieki tā dauzītu traukus, tad valdībai būtu lieli izdevumi. Tagad jums jāēd no katliņa, kuru bļodas vietā šeit atstāju; var būt, ka tad jūs vairs nedauzīsit saimnieka traukus.
Dantess pacēla acis uz debesīm un lūgšanā salika rokas zem gultas segas.
Šis dzelzs gabals viņa sirdī pamodināja tādu karstu pateicību debesīm, kādu visā viņa pagājušā dzīvē nebija iespējusi pamodināt vislielākā laime.
Viņš tikai pamanīja, ka no tā laika, kamēr viņš bija iesācis strādāt, otrais cietumnieks savu darbu bija pārtraucis.
Bet tas viņu no iesāktā darba nevarēja atturēt. Ja kaimiņš nenāk pie viņa, tad viņš ies pie kaimiņa. Visu dienu viņš bez apstājas lauza sienu. Vakarā, pateicoties jaunajam instrumentam, viņš no sienas izvilka vairāk nekā desmit sauju sadrupušu akmeņu, kaļķu un cementa.
Kad atnāca stunda, kurā bija jānāk uzraugam, viņš atlieca salocīto stīpi- ņu un nolika katliņu ierastajā vietā. Cietuma uzraugs tajā ielēja parasto tiesu zupas ar gaļu vai, labāk sakot, zupu un zivi, tāpēc ka bija gavēņa diena un cietumniekiem trīs reizes nedēļā deva gavēņa ēdienu. Arī tas bija līdzeklis izzināt laiku, ja Dantess jau sen būtu aizmirsis to skaitīt.
Zupu ielējis, cietuma sargs aizgāja.
Šodien Dantess gribēja pārliecināties, vai viņa kaimiņš tiešām bija beidzis strādāt.
Viņš klausījās.
Viss bija klusu kā jau visas šīs trīs dienas, kurās darbs bija apstājies.
Dantess nopūtās; acīmredzot kaimiņš viņam neuzticējās.
Viņš tomēr nezaudēja dūšu un turpināja savu darbu, bet pēc divām vai trim stundām viņš atdūrās pret kavēkļiem.
Dzelzs vairs negāja sienā un noslīdēja gar kaut ko slidenu un gludu.
Dantess aptaustīja kavēkli ar rokām un noprata, ka tas ir stabs.
Šis stabs pilnīgi aizsedza caurumu, kuru Dantess bija sācis urbt.
Tagad vajadzēja urbt augstāk vai zemāk.
Nelaimīgais jaunais cilvēks nebija iedomājies par šādu kavēkli.
— Ak, Dievs! Mans Dievs! — viņš iesaucās. — Es tik ļoti lūdzos, ka cerēju tikt uzklausīts. Tu paņēmi manu brīvību, atņēmi mieru mirt. Mans Dievs, neliec man izgaist izmisumā!
— Kas šeit runā par Dievu un reizē par izmisumu? — atskanēja kāda balss, kura, kā likās, nāca no zemes apakšas un, iedama caur visu ķermeni, jaunekļa ausīs pieņēma it kā aizkapa nokrāsu.