Edmonam mati sacēlās stāvus, un viņš atrāvās atpakaļ.
— Ā, — viņš čukstēja, — es dzirdu cilvēka balsi!
Četrus vai piecus gadus Dantess nebija neko citu dzirdējis kā vienīgi savas kameras sargu, un cietumniekam sargs nav cilvēks; sargs ir tikai dzīvas durvis, kuras pieliktas vēl klāt pie ozola nedzīvajām durvīm; sargs ir tikai lieka bulta, kura tiek pielikta papildus dzelzs bultām.
— Debesu vārdā! — iesaucās Dantess. — Jūs, kas tur esat runājis, runājiet vēl, kaut gan jūsu balss mani izbiedēja! Kas jūs esat?
— Es esmu nabaga cietumnieks, — atteica Dantess, kurš nekautrējās atbildēt.
— No kādas zemes jūs esat? — turpināja balss no apakšzemes.
— Francūzis.
— Jūsu vārds?
— Edmons Dantess.
— Jūsu amats?
— Jūrnieks.
— Kopš kāda laika jūs šeit atrodaties?
— Kopš 1815.gada 28.februāra.
— Kāds jūsu noziegums?
— Es esmu nevainīgs.
— Bet par ko jūs tiekat apvainots?
— Par sazvērestību par labu ķeizara atpakaļnākšanai uz Franciju.
— Kā?! Par labu ķeizara atpakaļnākšanai uz Franciju? Vai tad ķeizars nav vairs tronī?
— 1814.gadā viņš parakstīja savu atsacīšanos no troņa Fonteneblo pilsētā un tika aizsūtīts uz Elbas salu. Bet kopš kura laika sēžat jūs, ka par visu to neko nezināt?
— Kopš 1811.gada.
Dantess nodrebēja: šis cilvēks sēdēja cietumā veselus četrus gadus ilgāk nekā viņš.
— Labi, nerociet vairāk, — teica balss, dzīvi runājot, — tikai sakiet man, cik augstu atrodas caurums, kuru jūs izrakāt!
— Tas ir līdz ar zemes augstumu.
— Ar ko tas ir aizsegts?
— Ar manu gultu.
— Vai jūsu gulta kādu reizi tika pāreelta pa to laiku, kamēr jūs esat šeit?
— Ne reizes.
— Uz kuru pusi jūsu istabai ir durvis?
— Uz gaiteni.
— Un uz kuru pusi ir gaiteņa durvis?
— Uz pagalmu.
— Ak vai! — nočukstēja balss.
— Mans Dievs! Kas jums kaiš? — Dantess nobijies iesaucās.
— Ak, es esmu maldījies! Manu zīmējumu nepilnība mani ir maldinājusi, kompasa trūkums ir mani iegāzis postā. Viena nepareiza līnija manā plānā patiesībā ir piecpadsmit pēdu garumā. Bez tam es biju noturējis to sienu, kuru jūs cērtat, par cietokšņa ārējo sienu!
— Bet tad jau jūs būtu izracies līdz jūrai!
— To es arī gribēju.
— Un ko jūs ar to būtu panācis?
— Es būtu meties jūrā, būtu aizpeldējis līdz kādai salai, kas atrodas Ifas pils tuvumā, vai nu līdz Domas, vai Tibulenas salai, vai pat līdz krastam, un tad es būtu glābts.
— Bet vai jūs varētu aizpeldēt?
— Dievs būtu man devis spēkus; tagad gan viss ir pagalam.
— Viss?
— Jā. Rūpīgi aiztaisiet caurumu! Nestrādājiet un nenodarbojieties ar neko un gaidiet no manis vēstis!
— Kas jūs pats esat… sakiet man, kas jūs esat!
— Es… es… 27.numurs.
— Jūs man neuzticaties? — prasīja Dantess.
Edmonam likās, it kā rūgti smiekli spiestos caur velvi un aizsniegtu viņa ausis.
— Es esmu kristīts cilvēks! — viņš iesaucās, instinktīvi uzminēdams, ka viņa kaimiņš grib viņu atstāt. — Es zvēru, ka es drīzāk atļautu sevi nokaut nekā jūsu un manām bendēm izpaustu mūsu noslēpumu. Bet, debesu vārdā, neatstājiet mani, neatraujiet man savu balsi, vai es zvēru, ka es sev pret sienu sadauzīšu galvu, tāpēc ka mani spēki ir beigušies, un jūs tad būsit vainojams manā nāvē!
— Cik jūs esat vecs? Jūsu balss man izklausās jauna cilvēka balss.
— Es nezinu, cik es esmu vecs, jo no tā laika, kamēr mani ielika cietumā, es laiku vairs neskaitu. Es zinu tikai to, ka man bija nepilni deviņpadsmit gadi, kad mani 1815.gada 28.februārī apcietināja.
— Nepilnus divdesmit sešus gadus vecs, — čukstēja balss. — Tādā vecumā cilvēks vēl nevar būt nodevējs.
— Ak nē, nē! Es zvēru jums! — atkārtoja Dantess. — Es jums jau teicu un atkārtoju to pašu vēlreiz, ka es drīzāk ļautu sevi sakapāt gabalos nekā jūs nodotu.
— Jūs darījāt labi, ka man sacījāt, ka mani lūdzāt, jo es jau gribēju sev veidot jaunu plānu un no jums attālināties. Bet jūsu jaunība man par jums galvo, un es ar jums tikšos, pagaidiet!
— Cik ilgi?
— Es jums došu zīmi.
— Bet vai jūs mani neatstāsit vienu? Vai jūs nāksit pie manis, vai atļausit, ka es pie jums nokāpju? Mēs bēgsim kopā, un, ja tas nebūs iespējams, tad mēs sarunāsimies par tiem, kurus mīlam. Vai jūs kādu mīlat?
— Es pasaulē esmu viens pats.
— Tad jūs mani sāksit mīlēt. Ja jūs esat jauns, tad es būšu jūsu draugs, un, ja jūs esat vecs, es būšu jūsu dēls. Man ir tēvs, kuram tagad ir septiņdesmit gadu, ja viņš vēl ir dzīvs. Es mīlēju viņu un kādu meiteni, kuru sauca par Mersedesi. Mans tēvs mani nav aizmirsis, par to es esmu pārliecināts, bet viņa, Dievs zina, vai viņa vēl par mani domā. Es mīlēšu jūs, kā es mīlēju savu tēvu.
— Labi, — sacīja cietumnieks, — līdz rītam.
Šie nedaudzie vārdi tika pateikti tādā balsī, kura Dantesu pārliecināja. Viņš vairs nelūdza, piecēlās, paslēpa no sienas izvilktos gabalus tikpat rūpīgi kā agrāk un piebīdīja gultu pie sienas.
No šā brīža Dantess pilnīgi nodevās savai laimei: viņš vairs nebūs viens, varbūt iegūs brīvību. Un, ja arī viņam būs jāpaliek cietumā, tad tomēr viņam būs biedrs, un dalīts cietums ir tikai puscietums.
Visu dienu Dantess staigāja apkārt ar priekā pukstošu sirdi. Prieks viņu brīžiem nomāca: viņš nosēdās uz gultas malas un spieda roku uz sirds. Pie mazākā trokšņa, kurš atskanēja gaiteni, viņš metās uz durvju pusi. Viņš jau sāka baidīties, ka viņu neatšķir no tā cilvēka, kuru viņš nepazina, bet kuru viņš jau bija sācis mīlēt kā draugu. Tādā gadījumā viņš apņēmās: tiklīdz uzraugs atvilks nost viņa gultu, lai apskatītu caurumu, viņš pāršķels viņam galvu ar akmeni, uz kura stāv krūze.