Viņu tad sodītu uz nāvi, to viņš labi zināja. Bet vai viņa dzīve jau nebūtu beigusies, ja šis brīnišķīgais troksnis viņu nebūtu atsaucis atpakaļ?
Vakarā atnāca cietuma uzraugs. Dantess gulēja savā gultā. Viņam šķita, ka tā labāk varētu apslēpt vēl nepabeigto darbu. Viņš laikam bija paskatījies uz uzraugu ar ļoti savādām acīm, jo pēdējais sacīja:
— Redzēsim, vai jūs nezaudēsit prātu.
Dantess neatbildēja, bīdamies, ka balss drebošā skaņa viņu nenodotu.
Uzraugs izgāja, galvu šūpodams.
Kad atnāca nakts, Dantess domāja, ka viņa kaimiņš izmantos klusmu un tumsu, lai atkal iesāktu ar viņu sarunu, bet viņš maldījās. Nakts pagāja, un nekāds troksnis neatbildēja uz viņa drudžaino gaidīšanu. Bet otrā rītā, kad cietuma sargs bija aizgājis un Edmons bija gultu atvilcis no sienas, viņš izdzirda trīs sitienus. Uztraukts viņš nokrita ceļos.
— Vai tas esat jūs? — viņš prasīja. — Es esmu šeit!
— Vai jūsu uzraugs jau aizgāja? — prasīja balss.
— Jā, — atbildēja Dantess, — viņš nāks tikai vakarā; mums ir brīvas divpadsmit stundas.
— Tātad es varu rīkoties? — sacīja balss.
— Ak jā, jā! Bez kavēšanās! Es jūs lūdzu.
Zemes gabals, uz kura Dantess, līdz pusei ielīdis caurumā, ar abām rokām bija atspiedies, it kā nogrima. Viņš atlēca atpakaļ, kamēr zemes un atlūzušie akmeņi ieslīdēja caurumā, kas atvērās tieši tā iedobuma priekšā, kuru Dantess bija izcirtis. Caurumā, kura dziļumu Dantess nevarēja ar acīm izmērīt, parādījās galva, pleci un beidzot viss cilvēks, kurš diezgan viegli izlēca no cauruma.
XV
Mācītais itālietis
Dantess apkampa savu jauno draugu, kuru tas tik ilgi un nepacietīgi bija gaidījis, un pievilka viņu pie loga, lai viņu apgaismotu vājā gaisma, kas iespīdēja cietumā.
Jaunais draugs bija neliela auguma cilvēks ar sirmiem matiem, kuri bija nosirmojuši drīzāk no domāšanas nekā no vecuma. Viņam bija caururbjošs skatiens, kurš pazibēja no tumšajiem plakstiņiem, un melna, gara bārda. Sejas raksturiskie vaibsti un dziļās grumbas liecināja, ka šis cilvēks vairāk pieradis lietot savus garīgos nekā miesīgos spēkus. Viņa piere bija sviedriem klāta.
Viņa drēbju pirmatnējo izskatu nemaz vairs nevarēja noteikt, tāpēc ka tās nokarājās vienās skrandās.
Likās, ka šim cilvēkam bija vismaz sešdesmit pieci gadi, kaut gan zināma sparība kustībās norādīja uz to, ka viņš ir daudz jaunāks, nekā izskatās pēc ilgās cietumnieka dzīves.
Viņš ar redzamu labpatiku uzņēma jaunekļa sajūsmas pierādījumus. Viņa atdzisusi dvēsele, likās, sasila, uz mirkli satiekoties ar šo dedzīgo, jauno dvēseli. Viņš silti pateicās Dantesam par viņa draudzību, kaut gan nu bija atradis tikai citu cietumu tur, kur bija cerējis atrast brīvību.
— Palūkosim vispirms, — viņš teica, — vai ir kādi līdzekļi, kā noslēpt no cietumsarga acīm manas atnākšanas pēdas. Viss mūsu nākamais miers ir atkarīgs no tā, ka viņi nekā nepamanīs.
Tad viņš pieliecās pie cauruma, diezgan viegli pacēla akmeni un ielika to atpakaļ vecajā vietā.
— Jūs šo akmeni esat izņēmis ļoti neuzmanīgi, — viņš teica Dantesam, galvu paceldams. — Jums laikam nav bijis nekādu darbarīku?
— Un jums? — izbrīnījies jautāja Dantess. — Un jums — ir darbarīki?
— Es sev dažus rīkus esmu pagatavojis. Izņemot tikai zāģi, kura man nav, man ir viss, kas vien vajadzīgs: lāpsta, lauznis, stienis.
— A, es labprāt redzētu šos jūsu mākslas un pacietības ražojumus! — iesaucās Dantess.
— Lūk, šeit ir lāpsta!
Un viņš parādīja stipru, mazu plāksni, kurai bija kļavas koka kāts.
— No kā jūs to esat uztaisījis? - jautāja Dantess.
— No dzelzs gabala, kurš atradās manā gultā. Ar šo instrumentu es izraku visu ceļu, pa kuru atnācu līdz šejienei; gandrīz vai piecdesmit pēdu.
— Piecdesmit pēdu! — izbijies iesaucās Dantess.
— Runājiet klusāk, jaunais cilvēk, runājiet klusāk, bieži gadās, ka pie durvīm klausās.
— Zina taču, ka es esmu viens.
— Tas neko nekait.
— Un jūs sakāt, ka izrakāt piecdesmit pēdu, lai nokļūtu līdz šejienei.
— Jā, tāds ir attālums starp jūsu un manu kameru. Bet es nepareizi esmu izrēķinājis līko līniju, jo man nebija vajadzīgo ģeometrisko instrumentu. Četrdesmit pēdu līkuma vietā man iznāca rakt sešdesmit. Es gribēju, kā jau jums sacīju, sasniegt ārējo sienu, to izurbt un ielēkt jūrā. Es raku pa gaiteni, kurš iet gar jūsu istabu, bet man vajadzēja rakt zemāk. Viss mans darbs ir bijis veltīgs, tāpēc ka šis gaitenis iziet uz sētu, kura ir pilna ar sargiem.
— Taisnība, — sacīja Dantess, — bet šis gaitenis iet tikai gar vienu manas kameras sienu, kamēr tai ir četras sienas.
— Jā, bez šaubām; bet vispirms viena ir klints. Tur desmit racējiem ar visiem instrumentiem būtu jārok desmit gadu, lai izurbtu šo klinti. Otra siena pieslienas pie cietuma priekšnieka dzīvokļa pamatiem, mēs nonāktu pagrabos, kuri, protams, ir aizslēgti, un tiktu noķerti. Trešā siena iziet, — pag', uz kurieni tā iziet?
Šī siena bija tā, kurā atradās caurums, kas ielaida gaismu cietumā: šis gaismas caurums, kurš uz ārpusi kļuva aizvien šaurāks un caur kuru pat bērns nebūtu varējis izlīst, bija bez tam vēl aizsargāts ar trim rindām dzelzs stieņu, kuri spēja iedrošināt pat visbailīgāko cietuma sargu, jo te vairs nebija nekādas iespējas izbēgt.
Itālietis piestūma galdu klāt pie loga.
— Uzkāpiet uz galda! — viņš teica Dantesam.
Dantess paklausīja sava biedra uzaicinājumam, uzkāpa uz galda un, atminēdams itālieša nodomu, atspiedās ar muguru pret sienu un sniedza viņam pretim abas rokas.
Itālietis, kurš sevi apzīmēja pēc kameras numura un kura īsto vārdu Dantess vēl arvien nezināja, uzrāpās daudz vieglāk, nekā varēja domāt, vērtējot pēc viņa gadiem, gandrīz vai ar kaķa veiklību, — vispirms uz galda, tad no galda uz Dantesa rokām un no rokām uz pleciem. Tādā kārtā, dziļi saliecies, — jo cietuma griesti neļāva taisni izstiepties, — viņš izbāza galvu caur dzelzs stieņu pirmo rindu un skatījās lejup.