Pēc minūtes viņš galvu aši atmeta atpakaļ.
— Ak, ak! — viņš teica. — Es par to šaubījos.
Un viņš nolaidās gar Dantesu lejā uz galda un no galda nokāpa uz grīdas.
— Par ko jūs šaubījāties? — viņam nemierīgi jautāja jauneklis, tāpat nolēkdams no galda.
Vecais itālietis, likās, dziļi pārdomāja.
— Jā, — viņš teica, — jūsu kameras ceturtā siena iziet uz ārējo galeriju, kura iet apkārt ap galveno ēku un pa kuru staigā patruļas, un uz kuras stāv sargi.
— Vai jūs par to pārliecinājāties?
— Es redzēju kareivju cepuri un šautenes durkli un paslēpos tik ātri, lai mani neieraudzītu.
Brītiņu pārdomājis, viņš turpināja:
— Jūs nu labi redzat, ka nav iespējams bēgt no jūsu kameras!
— Un kas tad tādā gadījumā notiks? — jautāja jaunais cilvēks.
— Tadā gadījumā, — atbildēja vecis, — lai notiek likteņa griba.
Veča vaigā atspoguļojās dziļa padevība liktenim.
Dantess ar apbrīnu noskatījās šinī cilvēkā, kurš ar tādu mieru un filozofiju atsacījās no tik ilgi lolotās cerības.
— Vai jūs nu tagad negribat man sacīt, kas jūs tāds esat? — jautāja Dantess.
— Ak jā, tagad, ja tas jūs vēl var interesēt, kad es nu jums vairs nevaru būt noderīgs.
— Jūs varat mani mierināt un pacilāt manu garu, jo jūs liekaties man garā spēcīgākais no spēcīgākajiem.
Abats skumji pasmaidīja.
— Es esmu abats Faria, — viņš teica, — cietumnieks jau kopš 1811.gada, kā jūs zināt, šeit Ifas pilī; bel trīs gadus pirms tam es sēdēju Fenestrelas cietumā. 1811.gadā mani pārveda no Pjemontas Itālijā uz Franciju. Toreiz es uzzināju, ka liktenis, kurš likās kalpoja Napoleonam, bija viņam dāvājis dēlu, un ka šis dēls vēl šūpulī bija ticis nosaukts par Romas karali. Es toreiz nebūt nevarēju šaubīties un iedomāties, ka pēc četriem gadiem, kā jūs sakāt, tas lielais milzu vīrs Napoleons kritīs. Kas tad tagad valda Francijā? Vai Napoleons II?
— Nē, Ludviķis XVIII.
— Ludviķis XVIII, Ludviķa XVI brālis! Likteņa griba ir brīnišķīga un noslēpumaina. Kāds tad bija liktenim nodoms, ka viņš nogāza to vīru, kuru bija tik augsti pacēlis, un pacēla atkal to, ko bija pazeminājis?
Dantess ar platām acīm skatījās uz šo cilvēku, kurš likās pilnīgi aizmirsis savu likteni un visu vērību piegrieza pasaules likteņa lēkmēm.
— Jā, jā, - teica vecis, — tas tāpat kā Anglijā: pēc Kārļa I revolūcijas Kromvels un pēc Kromvela atkal Kārlis II. Bet tad pēc laika atkal ceļas kāds brīvprātīgs Orānas princis, kurš kļūst par karali, un tad nāk atkal jaunas tiesības tautai. Tā iegūst un izkaro sev jaunu brīvību, panāk konstitūcijas pieņemšanu, panāk pašvaldību izveidošanu un laimīgu no apspiešanas brīvu dzīvi! Jūs to vēl piedzīvosit, jūs esat jauns cilvēks, nav ko izsamist, pēc negaisa atkal nāk saule, jūs to vēl redzēsit, — viņš sacīja, pievērsdamies Dantesam un uzlūkodams viņu ar starojošām, cerību pilnām acīm. — Jūs vēl redzēsit gaismu, jūs redzēsit!
— Jā, redzēsim, ja tikšu laukā no šejienes, — noteica Dantess, brīnīdamies un lāgā nesaprazdams veci.
— Ak jā, taisnība! — teica abats Faria it kā atminēdamies. — Mēs esam cietumnieki; ir reizēm brīži, kad es to aizmirstu un uzskatu sevi par brīvu, jo mani skatiens izspiežas cauri apkārtējām sienām.
— Bet par ko jūs esat apcietināts? — jautāja Dantess.
— Es? Par to, ka cs 1807.gadā izveidoju projektu, kuru Napoleons gribēja īstenot 1811.gadā; par to, ka es tāpat kā Makiavelli, no visām šim mazajām valstiņām, kuras Itāliju padara par vāju un nicināmu zemi un tautai neļauj brīvi attīstīties, ka es gribēju izveidot vienu lielu, brīvu un spēcīgu valsti ar laimīgu un brīvu tautu; par to, ka es domāju atrast savu Čezāri Bordžiju kādā nejēgā, kurš izlikās mani saprotam, lai jo drošāk varētu mani nodot. Tas bija pāvestu Aleksandra VI un Klemensa VII projekts, bet tas netika izpildīts, jo arī Napoleons nevarēja to īstenot. Itālija tiešām liekas it kā nolādēta!
Un vecis drūmi nokāra galvu.
Dantess savā vienkāršajā, neizglītotajā prātā nespēja saprast, kā cilvēks var doties briesmās par labu tam, kas no viņa stāv tik tālu un personīgi viņu neaizskar. Dabiskais egoisms neļāva viņam pacelties līdz augstākām vispārējām politiskām interesēm, kuras attiecās uz visu tautu.
— Vai tik jūs neesat, — iejautājās Dantess, kurš sāka piebiedroties sava cietumsarga domām, — vai tik jūs neesat tas abats, kuru uzskata par — slimu?
— Kuru uzskata par ārprātīgu, — abats viņu pārtrauca. — Vai ne, tā jūs gribējāt teikt?
— Es neuzdrošinājos, — atteica Dantess, kurš, kā jau vienkārši ļautiņi mēdz darīt, arī tūliņ uzskatīja par ārprātīgu katru cilvēku, kura domas un centienus kā pārāk augstus nespēja saprast.
— Jā, jā, — turpināja Faria, rūgti pasmiedamies. — Jā, es esmu tas, kuru uzskata par ārprātīgu; es esmu tas, kurš jau tik ilgi uzjautrina ar savu ārprātību šā cietuma valdniekus kā mazus bērnus.
Dantess kādu minūti palika stāvam nekustēdamies un it kā mēms.
— Un tātad jūs atsakāties no bēgšanas? — viņš jautāja abatam.
— Es redzu, ka bēgšana nav iespējama, nav i velti ko mēģināt.
— Zaudēt dūšu? — tagad iesaucās Dantess. — Tas no likteņa būtu par daudz prasīts, ja mēs gribētu panākumu pēc pirmā mēģinājuma. Vai jūs nevarat iesākt savu darbu citā virzienā, ja šinī neiet?
— Bet vai tad jūs ari zināt, ko es jau esmu darījis, ka varat tā runāt? — jautāja itālietis. — Vai jūs arī zināt, ka man vajadzēja četrus gadus darbarīku pagatavošanai, kuri man ir nepieciešami? Vai jūs arī zināt, ka jau desmit gadu es roku šo zemi, kura ir cieta kā granīta klints? Un vai to jūs arī zināt, ka man vajadzēja izlauzt akmeņus, kurus es agrāk ne no vietas nevarēju pakustināt; ka veselas dienas pagāja šinī titāniskajā darbā un ka reizēm vakarā es biju laimīgs, kad biju paspējis pa visu augu dienu izcirst tikai kādu kvadrātcollu no šā cietā cementa, kurš ar laiku bija kļuvis tikpat ciets kā viscietākais akmens?