Tad pēc laiciņa klusu ciešanas viņš turpināja, kļūdams mierīgāks.
— Visu izrakto zemi un akmeņus man vajadzēja .kaut kur noslēpt. Šajā nolūkā man vēl bija jāizcērt caurums velvē zem kāpnēm, kur tad es pamazām sanesu visus gružus, zemi un atkritumus no mūra. Bet nu tā velve ir pilna un es vairs nezinu, kur likt izrakto zemi. Nevienu saujiņu es vairs nevaru noslēpt. Vai jūs beigās arī zināt: es jau domāju, ka esmu tuvu pie sava mērķa, ka es jutu diezgan spēka veikt visus šos darbus, — un nu redzu ne vien šo mērķi atkal pazūdam tālienē, bet arī aizvirzāmies gluži uz citu pusi, nezinu, kurp. Ak, es jau teicu jums un atkārtoju to vēlreiz: no šā brīža es vairs nekā nedarīšu, lai atkal iegūtu sev brīvību; mana brīvība ir uz mūžu zaudēta.
Edmons nokāra galvu, lai nevajadzētu šā cilvēka priekšā atzīties, ka viņa prieks par jauniegūto biedru ir pārāk liels un neļauj viņam pat sajust līdzcietību pret nelaimīgo cietumnieku, kurš ziedojis tik daudz spēka un tomēr nav spējis glābties.
Abats Faria noguris atsēdās uz Dantesa gultas, Dantess palika stāvam.
Jaunais cilvēks nekad nebija domājis par bēgšanu. Ir lietas, kuras liekas tik neiespējamas, ka pat neienāk prātā tās izmēģināt un pat neapzinoties mēģina tikt vaļā no visām tamlīdzīgām domām.
Izrakt piecdesmit pēdas cietas, akmeņainas zemes, upurēt tam trīs garus gadus, lai vislaimīgākajā gadījumā sasniegtu bezdibeni, kurš atveras tieši uz jūru; mesties zemē no piecdesmit sešdesmit, varbūt pat simt pēdu augstuma, lai krītot varbūt sašķaidītu galvu pret kādu akmeni, ja vien sargkareivja lode jau iepriekš nebūtu ķērusi mugurā; ja arī visas šīs briesmas būtu laimīgi pārciestas, — tad vēl nopeldēt pa jūru veselas simt verstis, — viss tas bija pārāk neiespējams, tādu apstākļu priekšā vajadzēja padoties, un mēs redzējām, ka Dantesu šī padevība liktenim gandrīz vai iedzina bada nāvē.
Bet tagad, kad jauneklis redzēja šo sirmgalvi, kurš ar tādu spēku bija turējies pie dzīvības un kurš deva tādu pārdrošu un pārvarīgu nodomu paraugu, tagad jauneklis sāka pārdomāt un izmērot pats savu vīrestību un dūšu.
„Cits bija jau izmēģinājis to, kas viņam neprātā nebija ienācis," viņš domāja pie sevis. „Cits vīrs, vecāks, nespēcīgāks, neveiklāks nekā viņš, bija sev iegādājis ar prātu un pacietību visus vajadzīgos darbarīkus šai gandrīz vai neiespējamajai operācijai; cits bija to visu spējis izdarīt, tātad tas nebija neiespējams arī viņam, Dantesam. Faria bija izracis piecdesmit pēdas, viņš, Dantess, izraks simt pēdas. Faria, piecdesmit gadu vecs cilvēks, bija tam izlietojis trīs gadus, — viņš, uz pusi jaunāks par Faria, izmantos veselus sešus gadus. Faria, abats, garīgas kārtas cilvēks, nebai- dljās no briesmām gāzties no klints jūrā un pārpeldēt no Ifas uz Domas, Ratanno vai Lemēras salām, — viņš, Edmons, jūrnieks, peldētājs un nirējs, kurš tik bieži meklējis koraļļus jūras dibenā, vai lai baidītos peldēt jūrā? Vai viņš nebija stundām ilgi palicis uz ūdens, pie krasta klāt nepienākdams! Nē, nē, Dantesam bija tikai vajadzīgs paraugs. Visu, ko vien cits ir izdarījis, viņš tāpat būtu varējis izdarīt un izdarīs arī!"
Jauneklis kādu minūti pastāvēja, vēl savās domās nogrimis.
— Es esmu atradis to, ko jūs meklējāt, — viņš tad teica vecajam itālietim.
Faria iedrebējās.
— Jūs? — viņš jautāja, paceldams galvu un pa pusei brīnīdamies, pa pusei šaubīdamies. — Nu, palūkosim, ko jūs esat atradis.
— Gaitenis, kuru jūs izrakāt, lai nonāktu šurp, ir rakts vienā virzienā ar ārējo galeriju, vai ne tā?
— Tā gan.
— Jūsu eja atrodas no ārējās galerijas ne vairāk kā piecdesmit soļu attālumā?
— Vairāk gan ne.
— Nu! Apmēram jūsu ejas vai gaiteņa vidū mēs izraksim ceļu, it kā zaru no krusta ceļa. Šoreiz jūs pareizāk aprēķināsit savus darbus. Mēs pieraksimies klāt pie ārējās galerijas, izlauzīsimies laukā, nositīsim sargkareivi un izbēgsim. Lai mūsu nodoms izdotos, vajag tikai dūšu, jums tās netrūkst; kur vajag spēku, tur var uz mani paļauties, man spēka pietiek. Pacietību un izturību jūs esat pierādījis, es arī to pierādīšu.
— Pagaidiet vienu minūti, — teica abats, — jūs, mīļais cilvēk, nezinājāt, kāda ir mana vīrestība un kur es to gribēju lietā likt. Attiecībā uz izturību, es domāju, ka esmu bijis diezgan izturīgs un pacietīgs, katru rītu, sākdams nakts darbu, un katru nakti - dienas darbu. Bet tad, — uzklausiet mani uzmanīgi, jaunais cilvēk, — tad es domāju, ka kalpoju labai lietai, izpestīdams vienu no dzīvām radībām, kura, būdama nevainīga, nevarēja tikt nosodīta.
— Nu! — teica Dantess. — Vai tad tagad viss ir tādā pašā stāvoklī? Vai jūs esat vainīgs kļuvis, kopš ar mani satikāties?
— Nē, bet es negribu būt vainīgs, cilvēku nokaudams, lietodams rupju varu, kā pret mani tika darīts. Līdz šim brīdim es domāju, ka man ir darīšana tikai ar lietām un priekšmetiem, un nu jūs liekat man priekšā darīšanu ar cilvēkiem. Es varēju izurbt caurumu caur mūra sienu un iznīcināt velvi, bet es negribu caururbt cilvēku krūtis un iznīcināt dzīvību.
Dantess no brīnumiem viegli sakustējās.
— Kā? — viņš teica. — Jums ir iespēja atsvabināties, un jūs (aujat sevi atturēt no tādām domām?
— Bet jūs pats, — atteica Faria, — kāpēc nenositāt savu cietumsargu ar krēsla kāju, neapvilkāt viņa drēbes un nemēģinājāt bēgt?