— Tāpēc, ka tādas domas man nemaz neienāca prātā, — atbildēja Dantess.
— Tāpēc, ka jums pret tādu noziegumu ir iedzimtas bailes, tādas bailes, ka jūs pat nedomājāt par noziegumu, — atteica sirmgalvis. — Tāpēc, ka vienkāršās lietās prāts pats attur no nozieguma. Tas ir ne tik vien likums, kas mūs attur no slepkavības, bet iedzimts instinkts.
Dantess apjuka. Sirmgalvis izteica to, kas notika viņa prātā vai, labāk sakot, viņa dvēselē, tāpēc ka ir domas, kuras dzimst galvā, un domas, kuras dzimst sirdī.
— Un tad, — turpināja Faria, — divpadsmit gadus cietumā sēdēdams, es pārdomāju visas slavenās bēgšanas. Es redzēju, ka bēgšana izdodas tikai ļoti reti. Laimīga bēgšana, kura izdevusies, ir tikusi ļoti rūpīgi apdomāta un labi sagatavota. Tā bēga hercogs de Bofors no Vensēnas pils, abats Dibikoa no Forlevekas un Latids no Bastīlijas. Varētu vēl minēt dažas bēgšanas, kur piepalīdzējis laimīgs gadījums, tās ir vislabākās. Nogaidīsim gadījumu, paklausiet man, un, ja tāds radīsies, tad bēgsim.
— Jūs varējāt gaidīt, — nopūzdamies sacīja Dantess. — Šis grūtais darbs aizņēma jums katru minūti laika, un atpūtas brīžos jūs varējāt nodarboties ar cerībām.
— Es nenodarbojos ar šo darbu vien, — sacīja abats.
— Ko jūs vēl darījāt?
— Es vai nu rakstīju, vai mācījos.
— Vai jums dod papīru, spalvas un tinti?
— Nē, — sacīja abats, — es visu pagatavoju pats.
— Jūs pats sev pagatavojāt papīru, spalvas un tinti? — iesaucās Dantess.
— Jā.
Dantess ar izbrīnu paskatījās uz šo cilvēku; viņš tik tikko varēja noticēt viņa vārdiem. Faria pamanīja šīs šaubas.
— Kad jūs pie manis atnāksit, es jums parādīšu veselu sacerējumu, kurš ir visas manas dzīves prātojumu auglis, kuru es jau sāku radīt Romas Kolizeja ēnā pie Sv.Marka kolonnas Venēcijā un Arno upes krastos Flo- rencē un kuru — es par to nešaubos — mani cietuma uzraugi man kādreiz ļaus pabeigt starp Ifas cietuma četrām sienām, tas ir „Apcerējums par Itālijas savienošanu vienā valstī", kurš jau kļuvis par biezu sējumu.
— Un uz kā jūs to sarakstījāt?
— Uz diviem krekliem. Es atradu līdzekli audeklu padarīt līdzenu un cietu kā pergamentu.
— Jūs laikam esat ķīmiķis?
— Drusciņ. Es pazinu Lavuazjē un biju draugos ar Kabanisu.
— Bet tādam ražojumam jums taču vajadzēja vēsturisku pētījumu. Vai jums bija grāmatas?
— Romā man bija gandrīz vai pieci tūkstoši sējumu. Tos lasīdams un pārlasīdams, es nonācu pie slēdziena, ka ja ir pusotra simta labi izvēlētu grāmatu, tad var iegūt tik daudz zināšanu, cik cilvēkam ir vajadzīgs. Es trīs gadus nodevos šīm pusotra simta grāmatām, tās lasīdams un atkal pārlasīdams, tā ka es tās zināju gandrīz vai no galvas, kad tiku apcietināts. Cietumā man bija laika diezgan visu atminēt. Un tā es jums vārdu pa vārdam varu atkārtot Tukidīdu, Ksenofontu, Plūtarhu, Titu Līviju, Tacitu, Strabonu, Džornandu, Danti, Šekspīru, Spinozu, Makiavelli un Bosietu.
Es minu tikai galvenos.
— Jūs protat arī daudz valodu?
— Es runāju piecās dzīvās valodās: vācu, franču, itāļu, angļu un spāņu. Ar senās grieķu valodas palīdzību es saprotu jaungrieķu valodu, es tikai nerunāju tajā vēl tekoši, jo es to tikai mācos.
— Jūs to mācāties? — prasīja Dantess.
— Jā, es izveidoju no man pazīstamiem vārdiem leksikonu, ņēmos tos grozīt, kombinēt, atvasināt, locīt, kamēr vārdu domu izteikšanai pietika. Es zinu tūkstoš vārdu, tas ir viss, cik man vajadzīgs, kaut gan leksikonos, man šķiet, ir līdz simttūkstoš vārdiem. Protams, es nespēju savas domas izteikt skaisti un poētiski, bet mani sapratīs, un ar to man pietiek.
Aizvien vairāk un vairāk izbrīnījies, Edmons sāka jau uzskatīt šā cilvēka prāta dāvanas par pārdabiskām. Viņš gribēja viņu kaut kādā vietā pieķert melos.
— Bet kā tad jūs varējāt šo lielo sacerējumu uzrakstīt, ja jums nebija spalvu?
— Es sev pagatavoju ari ļoti labas spalvas, kuras ļaudis droši vien atzītu par labākām un izgatavotu sev, ja tik vien būtu pazīstams materiāls. Es tās veidoju no zivs galvas asakām. Tādas zivis, kā jūs zināt, mums dod gavēņa dienās. Tāpēc es arvien priecājos, kad nāk trešdiena, piektdiena un sestdiena, jo tad es varu spalvu krājumu pavairot, un mans vēsturiskais apcerējums, man jums jāatzīstas, ir mana mūža labākais darbs. Kavēdamies pagātnē, neaizmirstu tagadni vai, vēsturē būdams neatkarīgs un svabads, es neesmu vairs cietumnieks.
— Bet tinte? — vaicāja Dantess. - No kā jūs taisāt tinti?
— Senāk šinī cietuma istabā bija kamīns, — sacīja Faria. — Kad mani ieslodzīja, tas tika aizmūrēts. Bet senāk ilgus gadus tanī tika kurta uguns,
tāpēc tas iekšpusē ir pilns ar sodrējiem. Šos sodrējus es i/kausēju vīnā, kuru man dod ik svētku dienu, un tādā kārtā iegūstu brangu tinti. Sevišķām piezīmēm, uz kurām jāvērš īpaša uzmanība, es sev iegriežu pirkstā un rakstu ar asinīm.
— Un kad es varētu to visu aplūkot? — jautāja Dantess.
— Kad vien gribat, — atteica Faria.
— A, tad tūlīt! — iesaucās jauneklis.
— Nāciet man līdzi! — teica abats.
Un viņš nokāpa savā apakšzemes ejā, kurā pazuda; Dantess viņam sekoja.
XVI
Abata kamera
Labi saliecies, bet tomēr diezgan viegli Dantess pa apakšzemes eju sasniedza abata kameru. Kamerai tuvāk nākot, eja kļuva aizvien šaurāka, līdz beigās tik tikko varēja pa to izspraukties. Abata kamera visa bija izlikta ar akmens plātnēm. Abats bija vienu plātni, kura atradās pašā tumšākajā kaktā, pacēlis un no turienes iesācis savu grūto darbu, kuru nu Dantess redzēja savām acīm.
Ienācis iekšā un piecēlies kājās, Dantess ar lielu uzmanību sāka aplūkot šo cietuma mitekli. Ar pirmo skatienu tajā neredzēja neko sevišķu.