— Labi, — teica abats, — tagad ir tikai ceturksnis uz vieniem, un mums vēl ir divas stundas laika.
Dantess izbrīnījies palūkojās visapkārt — pēc kāda pulksteņa gan abats tik droši noteicis laiku; bet viņš nekur nevarēja to saskatīt.
— Palūkojieties uz šo saules staru, kurš krīt caur logu, — teica abats, — un tad paskatieties uz šīm strīpiņām, kuras esmu uzvilcis uz sienas. Pateicoties šīm strīpiņām, kuras ir saskaņotas ar Zemes griešanos ap Sauli, es zinu laiku daudz parecīzāk nekā pēc pulksteņa, jo pulkstenis bieži maitājas un apstājas, bet Saule un Zeme nekad neapstājas.
Dantess no šā paskaidrojuma nekā nesaprata. Redzēdams, ka Saule paceļas aiz kalniem un vakarā ieslīd jūrā, viņš aizvien bija domājis, ka kustas Saule un nevis Zeme. Šī divkārtējā zemeslodes kustēšanās, kuru viņš neievēroja, viņam likās gandrīz vai neiespējama. Katrā vārdā, ko teica viņa biedrs, viņš redzēja zinātnes noslēpumus, tikpat brīnišķīgus kā briljanta un zelta gultnes, kuras viņš, vēl bērns būdams, bija redzējis Guro- vatē un Golkondā.
— Paskatīsimies, — viņš teica abatam, — es gribu drīzāk redzēt jūsu bagātības.
Abats piegāja pie krāsns un, ar lāpstu, kuru vēl turēja rokā, izcēla vienu plātni, kas agrāk bija noderējusi par ugunskuru un zem kuras atradās diezgan dziļa bedre. Šinī bedrē bija paslēptas visas mantas, par kurām abats Dantesam bija stāstījis.
— Ko jūs gribat redzēt vispirms? — Faria jautāja.
— Parādiet man savu apcerējumu par Itālijas valsti!
Faria izņēma no sava skapja trīs vai četrus audekla rullīšus: tie bija audekla gabali, četru collu plati un gandrīz vai astoņpadsmit collas gari. Šīs audekla strēmeles bija apklātas ar sīkiem rakstiem, kurus Dantess spēja lasīt, jo tie bija sacerēti abata tēvu valodā, tas ir, itāliski, un Dantess kā provansietis gluži skaidri saprata arī itāliski.
— Palūkojiet šeit, — teica abats, — te ir viss mans sacerējums; gandrīz vai nedēļa ir pagājusi, kopš es uzrakstīju vārdu „Beigas" te — sešdesmit astotās strēmeles galā. Šim sacerējumam ir izlietoti divi mani • krekli un visi mutautiņi. Ja es kādreiz tiktu brīvs un visā Itālijā atrastu kaut vienu grāmatiespiedēju, kurš iedrošinātos izdot manu rakstu, tad mana slava būtu nodibināta.
— Jā, — atbildēja Dantess, — es redzu labi. Tagad parādiet man spalvas, ar kurām jūs uzrakstījāt šo darbu.
— Šeit, paskatieties! — teica Faria.
Un viņš jaunajam cilvēkam rādīja apmēram sešas collas garu kātiņu, pie kura ar diegiem bija piesieta zivs asaka, vēl aptraipīta ar tinti, par kuru abats Dantesam bija stāstījis. Šī diezgan platā asaka bija gluži izgriezta tāda, kādas mēdz būt parastās rakstāmspalvas.
Dantess uzmanīgi aplūkoja šo paštaisīto spalvu un tad sāka ar acīm meklēt rīkus, ar kuru palīdzību veikts tik smalks darbs.
— Ak tā! — teica abats Faria, uzminēdams viņa domas. — Jūs meklējat nazi? Tas ir mans visbrangākais ražojums; es to pagatavoju no veca dzelzs luktura.
Abats parādīja nazi, kurš grieza kā bārdas skujamais nazis. Tas tikpat labi varēja noderēt gan kā nazis, gan kā duncis.
Dantess aplūkoja visus šos priekšmetus ar tādu pašu uzmanību, kā citkārt Marseļā retu lietu pārdotavās bija aplūkojis darbarīkus, kurus sev bija pagatavojušas mežoņu tautas un kuri bija atvesti no Dienvidu okeāna piekrastēm tālbraucēju kuģos.
— Kas attiecas uz tinti, - turpināja Faria, - tad jūs jau zināt, kā es to daru; es to pagatavoju tik, cik man tā ir vajadzīga.
— Tagad es brīnos tikai par vienu, - teica Dantess. - Kā jums pietika laika visiem šiem darbiem?
— Man jau bija arī naktis, — atbildēja Faria.
— Naktis?! Vai tad jūs piederat pie kaķu dzimtas un varat redzēt ari tumsā? — brīnījās Dantess.
— Nē, bet mums no dabas ir dots prāts, lai pabalstītu mūsu piecus jutekļus: ar to pats taisīju gaismu.
— Kā tad?
— No gaļas,- kuru man deva pusdienās, es atdalīju taukus, kurus tad kausēju, līdz dabūju, lūk, šādu biezu eļļu. Šeit ir mana svece.
Un abats rādīja Dantesam kādu trauciņu, kurš bija pildīts ar eļļu līdzīgi gaismēkļiem, kādi tiek lietoti iluminācijai.
— Bet kur tad deg uguns? — jautāja Dantess.
— Šeit ir dakts, pussadegusi audekla lupatiņa.
— Bet ar ko tad aizdedzināt sveci?
— Es pagatavoju sev sērkociņus. Izlikos, ka man ir kāda ādas slimība, un prasīju sēru; man to arī deva.
Dantess nolika uz galda visas lietas; kuras vēl turēja rokās, un nolaida galvu, apbrīnodams šā gara veiklību un spēku.
— Tas nav viss, — turpināja Faria, — visas šīs lietas nevar paglabāt vienā vietā; aizslēgsim skapi.
Viņi plāna gabalu atlika savā vietā. Abats uzkaisīja smiltis un ar kājām nomīdīja vietu līdzenu. Tad viņš piegāja pie savas gultas un atvilka to nost.
Pagalvja galā bija caurums, kuru klāja akmens. Šinī caurumā atradās divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas garas virvju trepes.
Dantess tās aplūkoja; tās bija ļoti stipras.
— Kas jums deva virvi? — vaicāja Dantess.
— No sākuma daži krekli, kuri man bija; tad es pa savu treju gadu ilgo cietuma laiku Fenestrelā izplucināju palagus. Kad mani pārcēla uz Ifu, es atradu līdzekli paņemt līdzi izplucinātos diegus; šeit es trepes pabeidzu.
— Bet vai tad nepamanīja, ka jūs palagiem bijāt izvilcis diegus?
— Es tos atkal sašuvu.
— Ar ko tad?
— Ar šo adatu.
Un abats, paceldams vienu no sava apģērba skrandām, parādīja Dantesam asu, garu zivju asaku ar ievērtu diegu.
— Jā, — turpināja Faria, — man sākumā bija nodoms pārzāģēt treliņus un bēgt caur logu, kurš ir drusciņ platāks par jūsējo, kā jūs redzat, un kuru cs būtu iztaisījis vēl platāku. Bet es pamanīju, ka tas iziet uz iekšējo sētu un atteicos no sava nodoma, tāpēc ka paņēmiens bija ļoti bīstams. Tomēr es uzglabāju trepes iepriekš neparedzētam gadījumam, tādai bēgšanai, par kādu es ar jums jau runāju un kura var notikt tikai nejaušā gadījumā.