Dantess, izlikdamies, ka aplūko trepes, domāja par gluži kaut ko citu; viņam kaut kas iekrita prātā. Šis tik gudrais un dziļdomātājs cilvēks varbūt spētu arī iespiesties viņa nelaimes tumsā, kur viņš pats neko nespēja izšķirt.
— Par ko jūs domājat? — smaidīdams prasīja abats, jo viņš Dantesa klusēšanu uzskatīja par augstāko izbrīnās pakāpi.
— Es vispirms domāju par to, cik jums vajadzēja izdomāt domu, lai sasniegtu šo mērķi. Ko jūs iesāktu, ja jūs būtu brīvs?
— Varbūt neko; es gara spēku varbūt izlietotu niekiem. Vajag piedzīvot nelaimi, lai atrastu sevī noslēpumainas miņas, kuras apslēptas cilvēka prātā; lai pulveris uzliesmotu, vajag spiedienu. Cietums visas manas gara dāvanas savienoja vienā. Tās berzējās ļoti šaurā telpā, un no mākoņu kopā berzēšanās, jūs zināt, rodas elektrība.
— Nē, es nekā nezinu! — izsaucās Dantess, kaunēdamies par savu nezināšanu. — Daudzi jūsu vārdi man ir tikai vārdi, no kuriem es nekā nevaru saprast. Jūs esat laimīgs, tik daudz zinādams!
Abats smaidīja.
— Jūs sacījāt, ka domājat par divām lietām?
— Jā.
— Jūs runājāt par vienu, sakiet arī par otru!
— Otra ir tā, ka jūs man nepastāstījāt par savu dzīvi un neko nezināt arī par manējo.
— Jūsu dzīve, jaunais cilvēk, ir par īsu, lai slēptu kādus ievērojamus notikumus.
— Tā tomēr slēpj lielu nelaimi, — sacīja Dantess, — nelaimi, kuru es neesmu pelnījis. Un es labprāt gribētu, lai man nebūtu jākurn pret Dievu.
— Laikam tāpēc, ka jūs uzskatāt sevi par pilnīgi nevainīgu tanī lietā, kurā jūs apvaino?
— Es esmu pilnīgi nevainīgs, varu jums to apzvērēt pie divu man tik dārgu cilvēku galvām: pie mana tēva un Mersedeses galvas.
— Palūkosimies! — sacīja abats, aizklādams caurumu un gultu piestumdams pie sienas. — Pastāstiet man par saviem piedzīvojumiem!
Tad Dantess viņam stāstīja to, ko tas uzskatīja par savas dzīves stāstu, sākdams ar savu ceļojumu uz Indiju un diviem trim ceļojumiem pa Austrumu zemēm. Beidzot viņš nonāca līdz savam pēdējam braucienam, līdz kapteiņa Leklēra nāvei, līdz lielajam maršalam nodotajai paketei, kura viņam bija uzticēta, līdz vēstulei, kuru pēdējais viņam bija iedevis un kura bija adresēta Nuartjē Parīzē. Beidzot tas stāstīja par savu pārbraukšanu Marselā, par atkalredzēšanos ar tēvu, par savu mīlu uz Mersedesi, par saderināšanos, apcietināšanu un nopratināšanu, par neilgo ieslodzīšanu tiesas cietumā; tad par pārvešanu uz Ifu. Dantess nezināja itin nekā vairāk, pat ne laiku, cik ilgi viņš šeit atradās.
Kad Dantess savu stāstu bija beidzis, abats nogrima dziļās pārdomās.
Pēc brīža viņš sacīja:
— Ir dziļš patiesības pamatlikums, par kuru jau, jums teicu, ka cilvēks no dabas baidās izdarīt noziegumu, ja tikai ļaunas domas nerodas samaitātā organismā. Civilizācija tomēr ir radījusi mums vajadzības, netikumus, dziņas, kuras nereti mūsos apslāpē labos instinktus un noved pie ļauna. No šejienes atvasināma formula: ja gribat atrast vainīgo, tad meklējiet vispirms to, kuram no nozieguma cēlies kāds labums.
— Nevienam. Es taču esmu tik neievērojama persona.
— Neatbildiet tā, tāpēc ka jūsu atbildē nav ne loģikas, ne filozofijas; viss ir atkarīgs no tā, kā skatās, mans draugs, — sākot no karaļa, no kura jau grib atsvabināties nākamais mantinieks, līdz ierēdnim, kurš stāv ceļā tam, kas vēl nav vietā ielikts. Ja karalis mirst, viņa pēcnācējs manto kroni, ja mirst ierēdnis, tad ierēdnis bez vietas dabū vietu ar tūkstoš divsimt lirām algas. Šie tūkstoš divi simti liru viņam tikpat vajadzīgi dzīvei kā karalim divpadsmit miljoni. Katrs cilvēks, sākot no sabiedrības kāpņu augstākajam līdz zemākajam pakāpienam, »r mazais interešu pasaules centrs. Ap to atomi griežas un līp tāpat kā Dekarta pasaulēs. Tikai šīs pasaules kļūst lielākas par tik, cik tās paceļas augstāk. Tā ir apgāzta spirāle, kura noturas ar līdzsvara palīdzību. Atgriezīsimies pie jūsu pasaules. Jūs gribēja iecelt par „Faraona" kapteini?
— Jā.
— Jūs grasījāties apprecēt skaistu meiteni?
— Jā.
— Vai kāds nevēlējās, lai jūs netiktu iecelts par kapteini? Vai kādam nevajadzēja, lai jūs neprecētu Mersedesi? Atbildiet uz pirmo jautājumu! Kārtība ir visu uzdevumu atslēga. Sakiet, — vai kāds nevēlējās, lai jūs netiktu iecelts par „Faraona" kapteini?
— Nē, mani uz kuģa visi ļoti milēja. Ja matrožiem būtu bijis jāizvēlas kapteinis, es esmu pārliecināts, ka visi būtu izvēlējušies mani. Tikai vienam cilvēkam bija sīks iemesls man vēlēt ļaunu; īsi pirms tam es ar viņu sanācu naidā un liku viņam priekšā divkauju, no kuras viņš atsacījās.
— Kā šo cilvēku sauca?
— Danglārs.
— Kas viņš bija uz kuģa?
— Pilnvarots aģents.
— Ja jūs būtu kļuvis par kapteini, vai jūs būtu viņu atstājis tajā pašā vietā?
— Nē, ja tas būtu atkarīgs no manis, tāpēc ka es viņa rēķinos pamanīju dažas viltības.
— Labi. Tagad sakiet man, — vai kāds nebija klāt pie jūsu pēdējās sarunas ar kapteini Leklēru?
— Nē, mēs bijām vieni.
— Vai kāds nevarēja noklausīties jūsu sarunu?
— Jā, tāpēc ka durvis bija vaļā; nupat… pagaidiet, jā, jā. Danglārs pagāja garām tanī brīdī, kad kapteinis Leklērs man atdeva paketi, kura bija jānodod lielajam maršalam.
— Labi, — sacīja abats, - tagad mēs esam uz ceļa. Vai jūs ņēmāt kādu sev līdzi uz krastu, kad jūs piestājāt pie Elbas salas?
— Nevienu.
— Jums iedeva vēstuli?
— Jā, lielais maršals.
— Ko jūs darījāt ar šo vēstuli?
— Es to ieliku portfelī.
— Vai jums bija līdzi jūsu portfelis? Kā tad portfelis, kurā tiek turētas oficiālas vēstules, var būt klāt jūrniekam?