— Jums taisnība. Mans portfelis palika uz kuģa.
— Tāpēc jūs tikai uz kuģa varējāt ielikt vēstuli portfelī.
— Jā.
— Ko jūs darījāt ar šo vēstuli no Portoferrajo līdz kuģim?
— Es to turēju rokā.
— Tātad, jums atgriežoties uz kuģa, katrs šo vēstuli varēja redzēt.
— Jā.
— Protams, arī Danglārs.
— Jā, arī Danglārs.
— Tagad klausieties! Saņemiet kopā visu savu atmiņu: vai jūs neatceraties, kādā veidā bija uzrakstīta denunciācija?
— Ak jā! Es lo lasīju trīs reizes, un katrs vārds man iespiedās atmiņā.
— Atkārtojiet man to!
Dantess brīdi pārdomāja.
— Te tā ir, vārdu pa vārdam, — viņš sacīja.
„Karaliskajam prokurora kungam tiek no kāda troņa un ticības drauga paziņots, ka Edmons Dantess, kuģa "Faraons" leitnants, kas šorīt atbrauca no Smirnas un piestāja Neapolē un Portoferrajo ostā uz Elbas salas, veda līdzi vēstuli no Mi rata laupītājam (t.i., Napoleonam) un no laupītāja ved vēstuli uz bonapartistu klubu Parīzē.
Pierādījumus par viņa noziegumu atradīs, ja viņu apcietinās, vai nu pie viņa paša, vai pie viņa tēva, vai viņa kajītē uz „Faraonau ."
Abats paraustīja plecus.
— Tas ir skaidrs kā diena, — viņš sacīja, — vajag būt ar tik labu un tīru sirdi kā jums, lai tūlīt visu neuzminētu.
— Jūs domājat? — iesaucās Dantess. — Ak, tas būtu tik zemiski!
— Kāds bija Danglāra pazīstamais rokraksts?
— Viņš rakstīja ieslīpiem, slaikiem burtiem.
— Kāda rokrakstā bija rakstīta anonīmā vēstule?
— Stāviem burtiem.
Abats pasmaidīja.
— Sagrozītā rokrakstā, vai ne?
— Rokraksts bija ļoti drošs.
— Pagaidiet, — sacīja abats.
Un viņš paņēma savu spalvu, iemērca to tintē un ar kreiso roku uzrakstīja uz izgatavotā audekla denunciācijas pirmās divas vai trīs rindiņas.
Dantess izbrīnījies un pārbijies skatījās uz abatu.
— Ak, tas ir apbrīnojami! — viņš izsaucās. — Cik šis rokraksts ir līdzīgs tam.
— Tāpēc ka denunciācija bija rakstīta ar kreiso roku. Es ievēroju vienu lietu, — sacīja abats.
— Kādu?
— Ka labās rokas rokraksti visi atšķiras cits no cita un kreisās rokas visi ir līdzīgi.
— Jūs visu esat redzējis, visu esat ievērojis!
— Bet nu tālāk.
— Ak, jā, jā!
— Pāriesim pie otra jautājuma.
— Es klausos.
— Vai kādam nebija interese, lai jūs neprecētu Mersedesi?
— Jā, kādam jaunam cilvēkam, kurš viņu mīlēja.
— Kā to sauca?
— Fernāns.
— Tas ir spāniešu vārds.
— Viņš bija katālānietis.
— Vai jūs domājat, ka tas spētu tādu vēstuli uzrakstīt?
— Nē! Drīzāk viņš mani būtu nodūris ar nazi.
— Jā, tāda gan ir spāņu daba: slepkavība gan, nelietība — nekad.
— Bez tam, — sacīja Dantess, — viņam nebija pazīstami visi sīkumi, kuri bija minēti denunciācijas rakstā.
— Vai jūs nevienam to nebijāt stāstījis?
— Nevienam.
— Pat savai līgavai ne?
— Pat savai līgavai ne.
— Tad vainīgais ir Danglārs.
— Ak, tagad arī es tā domāju.
— Pagaidiet… Vai Danglārs Fernānu pazina?
— Nē… Jā… Es atcerējos.
— Ko?
— Dienu pirms savas saderināšanās es redzēju viņus kopā pie galda Pamfila vīnūzī. Danglārs bija jautrs un jokoja, Fernāns izskatījās bāls un apjucis.
— Vai viņi bija vieni?
— Nē, viņiem līdzās sēdēja trešais biedrs, kurš man bija labi pazīstams un kurš viņus laikam vienu ar otru bija iepazīstinājis, skroderis, vārdā Kadruss; bet viņš jau bija piedzēries. Pagaidiet… pagaidiet… kā es arī to varēju aizmirst! Uz galda, ap kuru viņi sēdēja, atradās tintes pudele, spalva un papīrs, — Dantess pielika roku pie pieres. — Ak, šie nekrietnie?
— Vai jūs gribat vēl kaut ko zināt? — smiedamies prasīja abats.
— Jā, jā, tāpēc ka jūs visu redzat skaidri. Es gribētu zināt, kāpēc mani noklaušināja tikai vienu vienīgu reizi? Kāpēc mani nestādīja pretim tiesnešiem, un kāpēc cs esmu sodīts bez sprieduma?
— A, to ir drusciņ grūtāk pateikt, — sacīja abats, — taisnība un tiesa iet pa ļoti tumšiem un līkiem ceļiem, kurus ir grūti uzminēt. Tas, ko jūs man līdz šim pateicāt attiecībā uz šiem abiem draugiem, vēl nevar būt viss. Jums man šinī lietā jādod vēl pamatīgāki paskaidrojumi.
— Redzēsim; prasiet man, tāpēc ka jūs, taisnību sakot, redzat skaidrāk nekā es.
— Kas jus nopratināja? Karaliskais prokurors? Vai viņa biedrs? Vai tiesnesis?
— Prokurora biedrs.
— Jauns vai vecs?
— Jauns. Divdesmit sešus vai divdesmit septiņus gadus vecs.
— Labi! Vēl nesamaitāts, bet godkārīgs, — sacīja abats. — Kā viņš ar jums apgājās?
— Drīzāk gan laipni nekā stingri.
— Vai jūs viņam visu izstāstījāt?
— Visu.
— Un vai viņa izturēšanās nopratināšanas laikā nemainījās?
— Uz vienu mirkli, kad viņš lasīja mani kompromitējošo vēstuli. Viņš, kā likās, bija apbēdināts par manu nelaimi.
— Par jūsu nelaimi?
— Jā.
— Un jūs tiešām esat pārliecināts, ka viņam bija jūsu žēl?
— Viņš vismaz man ļoti izrādīja savas simpātijas.
— Kādā veidā?
— Viņš sadedzināja vienīgo lietu, kura man varēja kailēt.
— Kādu? Vai denunciācijas rakstu?
— Nē. Vēstuli.
— Vai jūs par to esat pārliecināts?
— Tas notika manu acu priekšā.
— Tā ir cita lieta. Šis cilvēks varēja būt visnekrietnākais ļaundaris.
— Jūs mani baidāt, — sacīja Dantess. — Vai tad visā pasaulē dzīvo tīģeri un krokodili ar divām kājām ir daudz bīstamāki nekā citi.