— Tālāk, tālāk!
— Viņš labprāt sadedzināja vēstuli, jūs sakāt?
— Jā, sacīdams man: „Jūs redzat, pret jums liecina vienīgi šī vēstule, un es to iznīcinu," — viņš vēstuli iemeta liesmās.
— Tas ir pārāk augstsirdīgi, lai būtu dabiski.
— Jūs tā domājat?
— Es par to esmu pārliecināts. Kam bija adresēta šī vēstule?
— Nuartjē kungam Kokderona ielā Nr.13, Parīzē.
— Vai jūs nevarat iedomāties, ka prokurora biedram būtu bijusi kāda interese vēstuli iznīcināt?
— Varbūt, tāpēc ka divas vai trīs reizes viņš man lika apsolīt mana paša labā, — kā viņš sacīja, — ar nevienu par šo vēstuli nerunāt un prasīja no manis zvērestu nekad neminēt to vārdu, kurš bija minēts adresē.
— Nuartjē? — atkārtoja abats. — Nuartjē? Es pazinu kādu Nuartjē pie senas etrusku karalienes galma. Nuartjē, kurš revolūcijas laikā bija žirondists. Kā sauca jūsu prokurora biedru?
— De Vilfors.
Abats skaļi iesmējās.
Dantess uz viņu paskatījās izbrīnījies.
— Es jūs nesaprotu, — viņš sacīja.
— Vai jūs redzat šo gaismas staru? — prasīja abats.
— Jā.
— Nu man tagad visa jūsu lieta ir skaidrāka par šo gaišo staru. Nabaga bērns, nabaga jaunais cilvēks! Un šis cilvēks pret jums bija labs?
— Jā.
— Šis cienīgais prokurora biedrs sadedzināja un iznīcināja vēstuli?
— Jā.
— Šis godājamais bende lika jums zvērēt nekad neizrunāt Nuartjē vārdu?
— Jā.
— Šis Nuartjē, nabaga aklais, vai jūs zināt, kas šis Nuartjē bija? Šis Nuartjē bija viņa tēvs.
Zibens, iesperdams pie Dantesa kājām un atvērdams viņa priekšā bezdibeni, nebūtu viņu tā uztraucis kā šie negaidītie vārdi. Viņš uzlēca kājās un saņēma ar abām rokām galvu, it kā baidīdamies, ka tā nepārsprāgsi.
— Viņa tēvs! Viņa tēvs! — viņš iekliedzās.
— Jā, viņa tēvs, kuru saucs — Nuartjē de Vilfors, — atteica abats.
Tagad nabaga jaunā cilvēka galvā iešāvās gaismas stars, un viss, kas
viņam līdz šim bija bijis tumšs, tagad parādījās spilgtā gaismā. Šīs Vilfora pārmaiņas nopratināšanas laikā, iznīcinātā vēstule, zvēresta pieprasīšana, viņa gandrīz vai lūdzošā balss, kura draudu vietā izlikās viņu lūdzam, tagad tas visu atcerējās. Viņš iekliedzās, streipuļoja kā piedzēries, un, dodamies uz eju, kura no abata kameras to veda uz viņa kameru, viņš sacīja:
— Man jābūt vienam, lai visu pārdomātu.
Sasniegdams savu cietumu, Dantesa nokrita gultā, kur vakarā uzraugs viņu atrada sēžam ar stingu skatienu, pārvērtušos seju, nekustīgu un mēmu kā akmens tēlu.
Šinīs pārdomu stundās, kuras aizskrēja kā minūtes, viņā pamodās briesmīga apņemšanās un viņš sev deva svētu zvērestu.
No domām viņu uztrauca abata Faria balss; tas bija nācis Dantesu ielūgt pie sevis uz vakariņām. Faria, kurš tika uzskatīts par ārprātīgu un vēl par jautru ārtprātīgo, dabūja dažas priekšrocības. Viņam, piemēram,
maizi deva vairāk nekā citiem cietumniekiem un svētdienās pa pudelei vīna. Bija tieši svētdiena, un abats ielūdza savu jauno draugu dalīt ar viņu maizi un vīnu.
Dantess gāja viņam līdzi. Viņa seja atkal nogludinājās, bet pauda cietu apņēmību. Abats uz viņu uzmanīgi palūkojās.
— Man žēl, ka es jums palīdzēju nākt skaidrībā un tik daudz sacīju, — iesāka abats.
— Kāpēc? — prasīja Dantess.
— Tāpēc, ka es jūsu sirdī ielēju jūtas, kuras tur vēl nebija — atriebību!
Dantess pasmaidīja.
— Runāsim par kaut ko citu, — viņš sacīja.
Abats uz viņu vēlreiz paskatījās un papurināja galvu; tad tas sāka, kā Dantess bija lūdzis, runāt par kaut ko citu.
Sirmgalvis piederēja pie tiem ļaudīm, kuru teiktais, kā jau daudz pārcietušiem cilvēkiem, ir pilns pamācību un pastāvīgas dziļas pievilcības; bet viņš nebija patmīlīgs, un nelaimīgais nekad nerunāja par savām ciešanām.
Katru vārdu Dantess uzklausīja ar izbrīnu: dažas viņa runas piemērojās idejām, kādas Dantesam jau bija, un tām zinātnēm, kuras viņam bija nepieciešamas kā jūrniekam; citas runas attiecās uz viņam svešām lietām, un kā ziemeļblāzma, kas spīd Galējo Ziemeļu platuma grādu kuģiniekiem, atklāja un apgaismoja jauneklim jaunus uzskatus un izredzes, kuras bija greznotas it kā ar fantastiskām ugunīm. Dantess sajuta, kāda liela laime tam bija piešķirta smelties izglītību no šā augstā gara, kurš zinātnēs un filozofijā bija viens no sava gadu simteņa slavenākajiem vīriem.
— Māciet mani! — lūdza Dantess. — Ja ne cita dēļ, tad vismaz lai jums drīzāk paietu laiks; kaut gan man liekas, ka jums labāk patiktu vientulība nekā tāds biedrs bez audzināšanas un izglītības, kāds esmu es. Tomēr, ja jūs manu lūgumu uzklausāt, tad es jums apsolos nekad vairs nerunāt par bēgšanu.
Abats smaidīja.
— Ak, mans bērns — viņš sacīja, — cilvēces zināšanas ir pārāk aprobežotas, un, kad es jums iemācīšu matemātiku, fiziku un kādas trīs vai četras valodas, tad jūs zināsit visu, ko es zinu: visu to jums varii iemācīt divos gados.
— Divos gados! — iesaucās Dantess. — Jūs domājat, ka es visu varu iemācīties divos gados?
— Visos sīkumos gan ne; bet to, kas katrā mācībā ir galvenais, jūs droši pratīsit. Iemācīšanās vēl nav zināšana. Pirmo var panākt ar atmiņu, otru — ar filoziju.
— Bet vai filozofiju ari nevar iemācities?
— Nē, filozofiju nevar iemācities; filozofija ir iegūto un izlietoto zinātņu rezultāts, kuru ģēnijs ir sev piesavinājies, tas ir mirdzošs mākonis, kurā Kristus laidās uz debesim.
— Sakiet, — ko jūs man vispirms mācisit? — prasīja Dantess. — Man ļoti jāsteidzas mācīties, es slāpstu pēc zināšanām.