— Visu, — atbildēja abats.
Vēl šinī pašā vakarā abi cietumnieki uzrakstīja plānu, pēc kura otrā dienā jau sākās mācības. Dantess bija apdāvināts ar ārkārtēju atmiņu un lielu saprātu. Viņam bija dāvanas matemātikā, un viņš spēja ātri visu aprēķināt, kamēr poētiskais gars viņu šinī arodā aizsargāja no pārāk liela „sausuma". No valodām viņš jau zināja itāļu un pa druskai veco latīņu valodu, jo tās abas viņš bija iemācījies ceļojot. Ar šīm abām valodām viņš drīz vien saprata citu valodu apgūšanas tehniku un pēc pusgada sāka jau runāt spāniski, angliski un vāciski.
Viņš abatam Faria bija apsolījies nekad vairs nerunāt par bēgšanu un vārdu arī turēja, tāpēc ka mācīšanās kāre tam aizdzina visas domas par brīvību. Dienas tagad pagāja ļoti ātri. Pēc gada viņš bija gluži cits cilvēks.
Attiecībā uz abatu Dantess pamanīja, ka tas, nelūkojoties uz izklaidēšanos, kuru tam sagādāja viņa klātbūtne, jo dienas tapa drūmāks. Likās, ka viņa prāts bija aizņemts ar kaut kādām domām. Viņš iegrima dziļos sapņos, neviļus nopūtās, piepeši piecēlās un sāka staigāt pa savu kameru.
Kādreiz viņš piepeši apstājās vidū lokam, kuru vai simt reižu bija vilcis, un iesaucās:
— Ak, kaut tur nestāvētu sargs!
— Viņš tur vairs nebūs, ja tikai jūs to vien gribēsit, — sacīja Dantess, kurš tagad ar saasinātu saprātu sekoja viņa domām un tās nojauta.
— Ak, es jums jau esmu teicis, — abats iebilda, — ka asins izliešana manai dabai ir pretīga.
— Tā notiek vienigi pašsaglabāšanās dēļ.
— Ja arī tā… es tomēr nevaru.
— Tomēr jūs par to domājat?
— Bez mitas, vienmēr, — nomurmināja abats.
— Un vai esat atradis kādu līdzekli? — dzīvi prasīja Dantess.
— Jā! Ja galerijā varētu nostādīt kādu aklu un kurlu sargu!
— Viņš būs akls un kurls, — atbildēja jaunais cilvēks tādā balsī, kura abatu izbiedēja.
— Nē, nē! — viņš iesaucās. — Tas nav iespējams.
Dantess gribēja ar viņu runāt tālāk, bet abats purināja galvu un nekā neatbildēja.
Pagāja trīs mēneši.
— Vai jūs esat stiprs? — kādudien prasīja abats.
Dantess, nekā neatbildēdams, paņēma kallu, salieca to kā pakavu un izlieca atkal taisnu.
— Vai jūs varētu man apsolīt, ka sargu nonāvēsit tikai ārkārtēja gadījumā?
— Jā, es zvēru pie sava goda.
— Tad mēs varēsim savu vēlēšanos sasniegt.
— Un cik ilgs laiks mums būs vajadzīgs?
— Vismaz gads.
— Kad mēs varam sākt?
— Tūlīt.
— Ak, redziet, — iesaucās Dantess, — tā mēs esam zaudējuši veselu gadu.
— Vai jūs uzskatāt, ka mēs esam to zaudējuši?,
— Ak, piedodiet, piedodiet! — nosarkdams izsaucās Edmons.
— Klusu! — sacīja abats. — Cilvēks vienmēr paliek cilvēks, un jūs vēl esat labākais no tiem, kurus esmu pazinis. Uzklausiet manu nodomu!
Abats tagad parādīja Dantesam plānu, kurā bija uzzīmēta viņa un Dantesa kamera un gaitenis, kas abas savienoja. Šīs ejas vidū vajadzēja nākt šaurai ejiņai, kādas mēdz rakt raktuvēs.
Šī eja noveda cietumniekus zem galerijas, pa kuru sargkareivis mēdza staigāt šurpu un turpu. Kad viņi būtu tur nonākuši, viņiem vajadzētu izrakt platu dobumu un atsist no iekšpuses vienu no galerijas grīdas akmens plātnēm. Zināmā laikā tad šī akmens plātne iegrimtu zem sargkareivja smaguma, kurš pazustu dobumā. Kamēr sargkareivis, vēl pārbijies no necerētā kritiena, nebūtu nācis pie samaņas, Dantess uzmestos viņam virsū, sasietu viņu un aizbāztu viņam muti. Tad abi cietumnieki izbēgtu pa kādu no galerijas logiem, nolaistos ar virvju trepju palīdzību gar vaļņiem zemē un būtu brīvi.
Dantess sasita plaukstas, viņa acis uzliesmoja priekā; šis plāns bija tik vienkāršs, ka tam vajadzēja izdoties.
Vēl tajā pašā dienā viņi ķērās pie darba ar vēl lielāku cītību. Abi bija atpūtušies, un katrs sāka tikai piepildīt domas, kuras jau sen savā prātā bija lolojis. Viņi nelikās traucēties darbā, tikai apstājās ap to stundu, kad vajadzēja nākt cietuma sargam. Viņi bija pieraduši tik smalki dzirdēt, ka pazina vistālāko, visvieglāko troksni, sargam tuvojoties, un tādā kārtā nekad netika pārsteigti darbā. Zemes, kuras viņi izraka un kuras bija tik daudz, ka ar tām būtu varējuši pildīt visu savu veco savienošanās eju, viņi ar lielu uzmanību izmeta drīz pa vienu, drīz pa otru no abiem logiem.
un, tā, kā šīs zemes bija saberztas par putekļiem, tad vējš tās iznēsāja pa gaisu.
Tā šinī darbā pagāja vesels gads. Tas tika veikts ar viena kalta, viena naža un koka sveramā baļķa palīdzību.
Visu šo gadu pa darba laiku abats turpināja bez apstājas jaunekli mācīt drīz vienā, drīz otrā valodā ar viņu sarunādamies, drīz viņam stāstīdams par tautu vēsturi un par tiem lielajiem vīriem, kuri laiku pa laikam bija parādījušies un atstājuši aiz sevis tās spožās pēdas, kuras mēdz saukt par slavu.
Abats, būdams augstas kārtas virs, kurš bija uzaudzis smalkās aprindās, savas manierēs izrādīja zināmu melanholisku diženumu. Dantess sev piesavinājās viņa vēl smalko pieklājību, kādas pašam trūka, kā arī aristokrātisko izturēšanos, kuru citkārt mēdz iegūt tikai ilgā saskarsmē ar īstiem aristokrātiem vai ar augsti apdāvinātiem cilvēkiem.
Pēc piecpadsmit mēnešiem eja bija gatava un dobums zem galerijām bija izrakts. Abi ieslodzītie dzirdēja sargkareivi šurpu un turpu staigājam, un, tā kā viņiem vajadzēja nogaidit tumšu nakti, lai bēgšana varētu izdoties, tad viņi baidījās, ka atsistais bruģa akmens varētu par agru iegrimt zem kareivja soļiem. Viņi šādas briesmas novērsa tā, ka atsprauda akmens plātni ar kādu koka baļķi, kuru rokot bija atraduši; ar to tika arī novērstas briesmas, ka zem plātnes tukšums sāktu dobji skanēt. Dantess pašlaik bija aizņemts ar šā baļķa nostiprināšanu, kad viņš izdzirda gluži svešādu abata saucienu. Viņš bija palicis Dantesa kamerā, lai tur nodrāztu kādu asu iesmu, ko iedzīt sienā un kur piestiprināt virvju trepes.