Dantess aši aizsteidzās uz savu kameru un atrada abatu gluži bālu, ar baiļu sviedriem uz pieres un krampjos savilktām rokām telpas vidū.
— Ak, mans Dievs! — iesaucās Dantess. — Kas ir noticis? Kas jums kaiš?
— Aši, aši uzklausiet mani! - teica abats.
Dantess redzēja savā priekšā pārvērstu, līķa bālu vaigu, stīvās, zilu loku ierobežotās acis, izbālušās lūpas, sava vecā drauga no bailēm sacēlušos matus un, briesmu pārņemts, ļāva kaltam izkrist no rokām.
— Bet kas tad jums kaiš? — vēlreiz jautāja Edmons.
— Es esmu pazudis, — vājā balsī teica abats, — uzklausiet, man draud briesmīga liksta, kura šoreiz varbūt ķersies pie dzīvības; nelaime ir tuvu, es to jūtu. Jau gadu pirms manas apcietināšanas šī liksta mani piemeklēja. Man ir tikai viens līdzeklis pret šo likstu, un es to jums pateikšu: steidzieties aši, steidzieties, cik ātri vien spējat, manā kamerā, paceliet labo kāju manas gultas galvgalī; gultas kājai ir tukšs vidus, un tajā jūs atradīsit mazu kristāla pudelīti, līdz pusei pilnu ar sarkanu šķidrumu.
Atnesiet to šurp, bet nē, labāk… es varētu šeit tikt pārsteigts… labāk palīdziet man, kamēr man ir vēl eik necik spēka tikt atpakaļ uz manu kameru! Kurš var zināt, kas vēl ar mani notiks un cik ilgi veiksies šī lēkme?
Dantess, kurš neapjuka, kaut gan nelaime, kas viņam uzbruka, nebija vēl nemaz pārredzama, steidzās ejā, vilka sev līdzi nelaimīgo biedru un pēc neaprakstāmiem pūliņiem beigās nonāca līdz abata kamerai; šeit viņš pasteidzās izņemt pudelīti un tad abatu nolikt gultā.
— Paldies! — teica abats, pār visām miesām trīsēdams, it kā būtu iesviests aukstā ūdenī. — Tuvojas mana lēkme, cs drīz sastingšu un gulēšu bez kustēšanās. Varbūt es sabrukšu bez mazākās skaņas, bet varbūt es arī trakošu, pretošos, kliegšu un laidīšu putas pa muti. Tad es lūdzu jūs, lūkojiet visiem līdzekļiem apspiest manu kliegšanu, lai neviens to neizdzird! Tas ir vissvarīgākais, jo, kad uzzināsi, ka es esmu tik ļoti slims, tad man varbūt dos citu istabu un mēs būtu šķirti uz visiem laikiem. Kad jūs redzat mani guļam aukstu, sastingušu, gluži kā nomirušu, tad, bet arī ne agrāk, — jūs mani taču saprotat? — tad ar nazi atlauziet man vaļā zobus un iepiliniet man mutē astoņas līdz desmit šķidruma piles — var būt, ka tad es atspirgstu.
— Var būt? — sāpīgi iesaucās Dantess.
— Palīgā! Palīgā! — lai pašā acumirklī iekliedzās abats. — Es… es… mir…
Lēkme bija tik pēkšņa un spēja, ka nelaimīgais cietumnieks nebeidza pat izrunāt vārdu.
Aši un drūmi kā jūras vētra pār viņa pieri pārlaidās mākonis, viņa acis izspiedās tālu laukā no acu dobumiem, viņa lūpas raustījās krampjos, viņa vaigi piepeši kļuva sarkani, viņš locījās, sita ar rokām un kājām, un putas nāca pa muti. Bet, izpildīdams viņa lūgumu, Dantess apspieda kairu troksni, slimajam pāri pārsegdams segu. Pēc divu stundu ilgas cīņas slimais nekustīgi, auksti, kā nolauzta niedre atkrita atpakaļ savā guļasvietā un tik ļoti līdzinājās līķim, ka Dantess bez iepriekš dotajiem padomiem būtu kritis pilnīgā izmisumā. Bet nu viņš nogaidīja, līdz miesas bija galīgi atdzisušas un sastingušas, un rīkojās tad gluži tā, kā abats viņam bija pamācījis, un gaidīja panākumus.
Vesela stunda pagāja, bet sirmgalvis ne reizes nepakustējās; Dantess jau baidījās, ka viņš pat ilgi kavējies ar zāļu došanu, un, lūkodamies uz viņu, izmisumā plēsa sev matus, kad piepeši ieraudzīja uz slimā vaigiem vieglu sārtumu. Drīz sastingušās un plaši atvērtās acis atkal pildījās ar dzīvību; vieglas nopūtas bija dzirdamas no viņa lūpām, viņš pakustējās.
— Glābts! Glābts! — iesaucās Dantess.
Slimais vēl nevarēja runāt, bet ar manāmām bailēm rādīja uz durvīm. Dantess klausījās un tiešām sadzirdēja tuvojamies cietuma sargu. Pulkstenis bija jau gandrīz vai septiņi, un viņš bija aizmirsis par to domāt.
Ātri viņš steidzās uz eju, ielīda iekšā, uzvilka, cik labi vien varēdams, sev virs galvas uz cauruma akmeni un bija tik tikko savā kamerā nokļuvis un gultu savā vietā piestūmis, kad uzraugs arī pie viņa ienāca un kā arvien atrada sēžam uz gultas.
Tiklīdz uzraugs bija aizgājis un viņa soļi gaitenī vairs nebija dzirdami, Dantess, nemiera dzīts, atstāja neaiztiktu savu ēdienu un devās pie slimā drauga.
Abats gan bija nācis pie samaņas, bet arvien vēl gulēja bez spēka un nekustēdamies savā gultā.
— Es necerēju jūs vairs atkal redzēt, — viņš sacīja.
— Kāpēc? — prasīja Dantess. — Vai tad jūs domājat mirt?
— Nē, bet, tā kā viss uz bēgšanu sagatavots, es domāju, ka jūs aizbēgsit.
Dantess aizskarts nosarka.
— Bez jums! — viņš iesaucās. — Vai jūs tiešām domājat, ka es būtu tāds nelietis?
— Es redzu, ka esmu maldījies, — atbildēja slimais, — ak, es esmu ļoti vājš, mani spēki ir izsīkuši.
— Dūšu! Jūsu spēki atgriezīsies, - sacīja Dantess, uz Faria gultas malas nosēzdamies un viņa rokās satverdams. Sirmgalvis purināja galvu.
— Pagājušo reizi, — viņš sacīja, — slimības lēkme ilga tikai pusstundu. Pēc tam man radās ēstgriba un es varēju viens pats piecelties. Šodien es nevaru pakustināt ne labo roku, ne kāju un arī galva ir neskaidra; laikam būs skartas arī smadzenes. Kad slimība trešo reizi atkārtosies, man trieka noņems vai nu visus locekļus, vai arī es būšu uz vietas beigts.
— Nē, nē, saņemiet dūšu, nomierinieties, jūs nemirsit! Šī trešā lēkme, ja tā atkārtosies, atradīs jūs brīvībā, mēs dziedināsim jūs kā tagad un vēl labāk, jo tad mums netrūks vajadzīgo līdzekļu.