— Mans draugs, - sacīja slimais, — nemaldieties. Krīze, kuru es nupat pārcietu, mani ir nosodījusi uz mūžīgu cietumu. Lai varētu bēgt, vajag spēt iet.
— Nu, labi! Nogaidīsim astoņas dienas, mēnesi, divus mēnešus, ja vajag; pa to laiku jūsu spēki atkal atgriezīsies. Mūsu bēgšanai viss ir sagatavots, un no mums pašiem tikai ir atkarīgs izlemt par dienu un stundu. Tanī dienā, kad jūs jutīsities diezgan stiprs, lai varētu peldēt, mēs savu nodomu īstenosim.
— Es nekad vairs nespēšu peldēt, — atbildēja Faria, — šī roka ir triekas noņemta ne uz astoņām dienām un mēnešiem, bet uz visu mūžu: paceliet to, redzat, cik tā ir smaga!
Jaunais vīrietis pacēla abata roku, kura kā nedzīva atslīga atpakaļ. Viņš nopūtās.
— Vai jūs tagad esat pārliecināts, Edmon? — prasīja Faria. — Ticiet man, es zinu, ko saku. No tā laika, kad man pirmo reizi slimība uzbruka, neesmu beidzis par to domāt: es jau zināju, ka tā atkārtosies, jo ir iedzimta ģimenes kaite. Mans tēvs mira, tai trešo reizi atkārtojoties, mans vectēvs arī. Ārsts, kurš man šīs zāles sagatavoja, bija slavenais Kabinass, un viņš man pareģoja tādu pašu likteni.
— Ārsta varēja maldīties! — iesaucās Dantess. — Un, attiecībā uz jūsu triekas noņemto roku, tad tā mūs nebūt neaizkavēs bēgt. Es jūs ņemšu uz pleciem un peldēšu.
— Bērns, — sacīja abats, — jūs esat jūrnieks un peldētājs, un jums vajag zināt, ka ar tādu nastu uz pleciem pa jūru nevar aizpeldēt ne piecdesmit asis. Nemaldiniet sevi ar iedomām, kurām jūs pats neticat. Man nu jāpaliek šeit, līdz kamēr sitīs nāves stunda. Bet jums vajag bēgt un no manis šķirties. Pasteidzieties, jūs esat jauns, spēcīgs un izveicīgs, nerūpējaties manis dēļ, es jums jūsu vārdu dodu atpakaļ.
— Es palikšu šeit, — sacīja Dantess.
Tad viņš piecēlās, izstiepa savu roku svinīgi pret sirmgalvi un sacīja:
— Pie Pestītāja asinīm es zvēru, ka es jūs atstāšu tikai pēc jūsu nāves!
Faria uzlūkoja šo tik, vienkāršo, augstsirdīgo un cēlo jauno vīrieti un
lasīja viņa sirsnīgā līdzjūtībā mirdzošajās acīs, ka viņa zvērests bija patiess,, tāpat kā mīla uz viņu.
— Nu, labi, — viņš sacīja, — es lo pieņemu un pateicos.
Tad viņš Dantesam sniedza roku un sacīja:
— Jūs varbūt par savu upuri un mīlu liksit algots. Bet lā kā es nespēju bēgt un jūs to negribat, tad ir ļoti svarīgi, ka mēs izrakto eju zem galerijas aizbāžam, jo citādi kareivis, kurš tai staigā pa virsu, varētu pēc skaņas nojaust tukšumu un par lo darīt uzmanīgu inspektoru, kurš tad pētītu tālāk. Mūsu darbs tad tiktu uziets un mēs abi tiktu izšķirti. Izdariet jūs šo darbu, kurā es jums diemžēl vairs nevaru palīdzēt. Strādājiet visu nakti un atnāciet rīt tikai pēc tam, kad cietuma sargs jau būs šeit bijis. Man ir jums kaut kas svarīgs jāpasaka.
Dantess satvēra abata roku, kurš smaidīdams lūkojās uz viņu. Tad Edmons izgāja, ievērodams to paklausību un cienību, kādu viņš bija aizvien parādījis savam vecajam draugam.
XVII
Manta
Kad otrā rītā Dantess ienāca pie sava drauga, viņš atrada viņu ar mierīgu seju sēžam un sildāmies šaurajā saules stariņā, kurš iezagās kamerā. Viņš savā kreisajā rokā, — kā lasītājs atcerēsies, tā bija vienīgā, kuru viņš vēl spēja lietot, — turēja kādu papīra lapu, kas pastāvīgi bija bijusi satīta rullī un tāpēc neļāvās tagad atritināties. Abats rādīja Dantesam šo papīra rulli, ne vārda nerunādams.
— Kas tas ir? — jautāja Dantess.
— Palūkojieties tajā labi! — smaidīdams teica Faria.
— Es saņemu kopā savas redzes spējas, — teica Dantess, — bet tomēr neredzu neko citu kā pussadegušu papīra rulli, uz kura ar pusdzisušu tinti ir rakstīti kaut kādi gotu burti.
— Šis papīrs, mans draugs, — teica abats, — es jums to tagad varu droši sacīt, jo esmu jūs pārbaudījis, — šis papīrs ir mana manta, no kuras, sākot ar šo dienu, puse pieder jums.
Uz Dantesa pieres parādījās auksti sviedri. Līdz šai dienai, — un cik ilgi tas jau bija, — viņš bija sargājies un izvairījies runāt par šo aprakto mantu, kuras dēļ nabaga abatu visi noturēja par ārprātīgu. Iedzimtas smalkjūtības dēļ Edmons bija atturējies aizskart šīs sāpīgās stīgas, un, tā kā abats Faria arī nerunāja par šo mantu, tad viņš šo klusu ciešanu bija noturējis par labu zīmi, ka abata prāts atkal pilnīgi atgriezies. Šodien, kad sirmgalvis tik tikko bija pārcietis tādu slimības lēkmi, šie vārdi par paslēpto mantu viņam it kā norādīja, ka gara vājība atkal pārņēmusi nelaimīgo abatu.
— Jūsu manta! — viņš stostījās.
Abats Faria tikai pasmaidīja; bet, kad jauneklis viņu vēl arvien apmulsis uzlūkoja, viņš teica:
— Jā, mana manta. Jūs visādā ziņā esat cēls jauneklis, Edmon, un es no jūsu nobālēšanas un izbailēm nomanu, kas tagad notiek jūsu sirdī. Bet nebaidieties nekā: es neesmu ārprātīgs, šī manta tiešām ir, Dantes. Ja man liktenis nav lēmis to dabūt savās rokās, tad lai šī manta pieder jums, jums vienam! Neviens cilvēks nav gribējis man ticēt, pat mani uzklausīt.
jo visi mani noturēja par ārprātīgu; bet jums taču vajag būt pārliecinātam par to, ka tā nav, — tātad uzklausiet mani, un gan jūs man ticēsit.
— Ak! — nedzirdami nopūtās Edmons. — Tad viņu atkal ir sagrābušas šīs nežēlīgās iedomas; tāda nelaime man tik vēl trūka!
Tad Dantess skaļi sacīja savam vecajam draugam:
— Mans draugs, jūsu lēkme ir jūs nogurdinājusi. Vai jūs nevēlaties vispirms atpūsties? Rīt, kad jūs vēlēsities, es uzklausīšu jūsu stāstu, bet šodien es negribu nekā cita kā tik vien jūs apkopt. Bez tam, — viņš turpināja smaidot, — tik ļoti nemaz nav jāsteidzas ar to aprakto mantu.
— Nē, nē, ir ļoti jāsteidzas, Edmon, — atteica sirmgalvis. — Kas zina, vai rīt, parīt es vairs būšu starp dzīvajiem? Apdomājiet, ka tas viss, viss ir pagalam… Jā, taisnība, es bieži ar rūgtu prieku tiku domājis, ka šī bagātība, kura desmit ģimenes varētu darīt laimīgas, ir zudusi tiem, kas mani vajā: šīs domas bija mana atriebšanās, kuru zīstin iezīdu sava cietuma tumsībā un ieslodzīšanas izmisuma pilnajā vierttulībā; bet tagad, kad pasaulei esmu piedevis jūsu dēļ, kad redzu jūs jaunu un cerības pilnu savā priekšā, kad pārdomāju, kāda laime jums var uzzelt no mana atraduma, tad es drebu par katru stundu, kuru mēs kavējamies, un baidos, ka jauneklis, kurš ir tik ļoti laimes cienīgs, varētu tikt aizkavēts kļūt par šīs apraktās, milzīgās bagātības īpašnieku.