Edmons nopūzdamies aizgrieza galvu projām.
— Jūs paliekat pie savām šaubām, Edmon, — Faria turpināja, — mana balss jūs vēl nav pārliecinājusi. Redzu, ka jums vajag pierādījumus rokās turēt. Nu, labi! Lasiet šo papīru, kuru vēl nevienam cilvēkam neesmu devis rokās.
— Rīt, mīļais draugs, — teica Edmon, kuram bija pretīgi uzklausīt nabaga sirmgalvja neprātību. — Domāju, ka mēs būtu jau norunājuši tikai rīt par šo lietu pārspriest?
— Jā, mēs arī tikai rīt lietu pārspriedīsim, bet šo papīru lasiet tūdaļ! — atteica abats.
„Negribu nabaga vīru velti dusmot," nodomāja pie sevis Edmons un paņēma papīru, no kura puse, kā likās, bija sadegusi.
Viņš lasīja klusi pie sevis.
— Nu! — teica Faria, kad jauneklis bija beidzis lasīt papīru.
— Bet mans draugs, — teica Dantess, — es te neredzu nekā cita kā nesakarīgus vārdus un dažādas līnijas: zīmes ir uguns izpostītas un tāpēc gluži nesaprotamas.
— Nesaprotamas šis zinies ir jums, jo jūs pirmo reizi tās lasāt, bet man tās ir saprotamas, jo pie tām esmu sēdējis, domādams daudzas garas naktis, katru teikumu esmu papildinājis, katru domu lūkojis atminēt.
— Un jūs domājat, ka šis nesaprotamās domas esat pareizi uzminējis un izskaidrojis? — šaubīdamies jautāja Dantess.
— Jā, šinī ziņā esmu gluži drošs; jūs par to pārliecināsities; bet vispirms uzklausiet! šā papīra vēsturi!
— Klusu! — piepeši iesaucās Dantess. — Dzirdami soļi… kaut kas nāk… es steidzos projām… ardievu!
Un Dantess, priecīgs, ka ir iespējams izbēgt no stāsta turpinājuma, kurš varēja viņam atklāt tikai viņa mīļā drauga gara vājību, kā čūska ielīda caurumā zem akmens plātnes, kamēr abats Faria, piepešās bailēs uzbudināts darboties ar kāju aizgrūda plātni ciet un drošības labad apklāja to ar segu.
Tiešām — pie durvim dzirdējās troksnis. Bija atnācis pats cietuma priekšnieks, kuram sargs bija paziņojis par abata slimību. Viņš gribēja pārliecināties, cik nopietna ir slimība. Faria viņu saņēma, savā gultā sēdēdams, izvairījās no katras pakustēšanās vai vaibsta un tiešām mācēja noslēpt cietuma priekšniekam trieku, kura bija pilnīgi pārņēmusi vienu pusi no viņa ķermeņa.
Cietuma priekšnieks tad arī drīz pārliecinājās, ka viņa nabaga ārprātīgais cietumnieks, kuru viņš savā sirdī slepeni žēloja, bija tikai drusciņ nevesels un laikam drīz vien atspirgs.
Tikmēr Edmons, sēdēdams savā gultā, galvu rokās atspiedis, pūlējās sakārtot domas.
Visur šis abats bija tik saprātīgs, gudrs, liels, kopš viņš viņu pazina, ka nu nespēja izprast, kā šis spēcīgais prāts, kas visur bija tik varens, šinī vienā vietā padevās tādai neprātībai: vai nu abats alojās par savu mantu, vai arī visa pasaule alojās par abatu?
Dantess palika visu dienu viens pats savā kamerā un neiedrošinājās atgriezties pie drauga.
Viņš gribēja no sevis cik iespējams ilgi atbīdīt nost to acumirkli, kad abata ārprāts kļūtu neapšaubāms, jo šāda pārliecība būtu viņam bijusi briesmīga.
Kad Faria pēc cietuma uzrauga aiziešanas vakarā velti bija izgaidījies Dantesa atnākšanu, viņš pats lūkoja pie viņa noiet pa starpeju. Edmons nodrebēja žēlumā, kad izdzirda nabaga sirmgalvja sāpīgos mēģinājumus līst pa šauro eju: viena kāja viņam bija triekas ķerta, un ar vienu roku viņš nespēja sev palīdzēt. Edmons piesteidzās, lai ievilktu viņu savā istabā, jo sirmgalvis nebūtu spējis viens pats pa šauro caurumu u/kāpt Dantesa kamerā.
— Šeit es atkal esmu un neatlaidīšos jūs bez žēlastības vajāt, — abats teica, priekā starodams. — Jūs domājat, ka varēsit izbēgi no manas varas, bet tas nekad nenotiks. Tātad labāk uzklausiet mani!
Edmons redzēja, ka nespēj izvairīties no sirmgalvja: viņš lika abatam apsēsties gultā un pats palika sēžot uz soliņa viņam blakus.
— Jūs zināt, — teica Faria, — ka es biju draugs un tuvākais cilvēks kardinālam Spadam, kurš bija šīs ģimenes pēdējais princis. Šim cienīgajam kungam man ir jāpateicas par visu laimi, kādu esmu dzīvē baudījis. Viņš nebija bagāts, kaut gan viņa ģimenes bagātība bija kļuvusi par sakāmvārdu, un es bieži dzirdēju sakām: „Bagāts kā Spada." Viņš tātad pats nebija bagāts, un no neizmērojamas bagātības slavas viņam bija palikušas tikai nemierīgas domas: vai gan tiešām pastāv un atrodas šī Spadas bagātība? Viņa pilis tomēr bija īsta paradīze. Es mācīju viņa brāļa dēlus, kuri nomira pirms viņa paša, un, kad viņš pasaulē bija palicis viens, es ar savu neizsmeļamo padevību lūkoju viņam atmaksāt par visu, ko viņš manā labā desmit gadus bija darījis.
Drīz kardināla namam nebija vairs nekādu noslēpumu no manis; bieži vien biju redzējis, ka monsinjors (kardināls) rakņājas pa veciem ģimenes papīriem un slaucīja putekļus no veciem dokumentiem. Kādudien, kad es viņam pārmetu par šīm veltīgām nakts negulām un nogurdinošo meklēšanu bez panākumiem, viņš uz mani paskatījās, rūgti smiedamies, un atšķīra man kādu grāmatu, kurā bija uzrakstīta Romas pilsētas vēsture. Tur divdesmitajā nodaļā atradu pāvesta Aleksandra VI dzīves aprakstā sekojošas rindiņas, kuras nemūžam neaizmirsīšu: