„Lielie kari provincē bija beigušies; Čezārem Bordžijam, kurš savas uzvaras bija nopircis par naudu, tagad vajadzēja daudz naudas, lai nopirktu visu Itāliju. Pavestam arī vajadzēja naudu, lai tiklu galā ar Ludviķi XII un Franciju, jo šis karalis vēl savos pēdējos spēkojumos bija bīstams. Viņiem abiem* tātad vajadzēja izdomāt labu ieņēmuma avotu, kas bija grūti izdarāms nabaga izsūktajā Itālijā.
Viņa svētība pāvests nolēma iecelt divus jaunus kardinālus. Ieceldams divus no lielākajiem, bet il sevišķi bagātākajiem Romas lielmaņiem, viņš
Pāvests Aleksandrs IV bija Čezares Bordžijas tevs.
turējās pie šāda aprēķina: pirmkārt, viņš nu varēja tālāk pārdot tos godus un amatus, kurus šie abi jaunie kardināli bija ieņēmuši līdz tam laikam, otrkārt, varēja arī sagaidīt ļoti brangu izpirkšanas summu par šīm divām kardinālu vietām.
Vēl bija kāds trešais aprēķins, par kuru drīzumā būs runa. Pāvests un Čezāre Bordžīja drīz bija atraduši īstās personas, kuras iecelt par kardināliem; tie bija — Džovanni Rospiljozi, kuram līdz tam bija no pāvesta doli četri augsti baznīcas amati, un Čezāre Spada, viens no bagātākajiem un cēlākajiem Romas augstmaņiem. Viņi abi juta, cik pāvesta labvēlība ir svarā. Viņi bija godkārīgi. Kad pāvests bija nolēmis viņus iecelt, viņš drīz vien atrada pircējus viņu līdzšinējām vietām.
Ir pazīstama lieta, ka Rospiljozi un Spada, un vēl astoņi citi, lai kļūtu par kardināliem, bija šo smalko blēžu kasē likuši ietecēt līdz 800 000 dālderu.
Tagad ir laiks atklāt trešo spekulāciju. Kad pāvests Rospiljozi un Spa- du bija apbēris ar goda parādījumiem un apbalvojis viņus ar kardināla cepurēm, un pēdējie, lai parādītu par to savu pateicību un spētu pienācīgi izpildīt savas goda vietas, bija pārdevuši visas savas lauku muižas un pilnīgi apmetušies Romā, tos kādā dienā pāvests un Čezāre Bordžija ielūdza uz mielastu. Svētais tēvs ar savu dēlu šinī gadījumā bija sastrīdējušies: Čezāre gribēja izlietot līdzekli, kura tas arvien turēja gatavībā saviem tuvākajiem draugiem: pirmkārt, pazīstamo atslēgu, ar kuru tas zināmus ļaudis lūdza atslēgt zināmus skapjus. Šai atslēgai laikam atslēdznieka nolaidības dēļ bija palicis uz āru asums, kurš arvien tam, kas gribēja skapjus atslēgt un izlietoja pūles, iedūrās miesā. Nākamajā dienā tas jau bija pagalam. Čezārem arī bija gredzens ar lauvas galvu, un viņš to nēsāja uz pirksta, kad tas kādam sevišķi sirsnīgi gribēja spiest roku. Rokas spiedienā lauva pārkoda ādu, un pēc divdesmit četrām stundām ar Čezāres labvēlību apbalvotais bija beidzis piederēt pie dzīvajiem. Čezāre savam tēvam lika priekšā, lai tas vai nu kardināliem liek atslēgt skapi, vai tiem draudzīgi krata roku. Bet Aleksandrs IV viņam atbildēja:
„Nav ko žēlot mielasta izdevumus, ja ir darīšana ar cienījamiem kardināliem Rospiljozi un Spadu. Paredzu, ka mēs izdevumus dabūsim desmitkārtīgi atpakaļ.
Bez tam tu, Čezāre, neaizmirsti, ka ēdienā ieliktā inde tūlīt parāda savu spēju, kamēr kodiens vai dūriens tikai pēc vienas vai divām dienām ved pie mērķa."
Čezāre beidzot padevās tēva ieskatam, un kardināli tika aicināti uz mielastu. Rospiljozi, aizgrābts par tādu goda pierādījumu, nāca ar prieku.
Spadam, kurš nebija tik lētticīgs, radās aizdomas, un viņš ņēma spalvu un tinti un rakstīja testamentu, kurā tas savu māsasdēlu, kādu jaunu virsnieku, iecēla par vienīgo mantinieku. Tad viņš jaunajam cilvēkam uzdeva, lai tas viņu sagaida pie pāvesta vasarnīcas izejas. Sulainis tomēr jaunekli neatrada mājās.
Ap pulksten diviem Spada ieradās vasarnīcā; pāvests viņu jau gaidīja. Pirmais, kuru viņš turp starp viesiem ieraudzīja, bija viņa māsasdēls, līksms un aizgrābts, jo Čezāre Bordžija tieši ar viņu apgājās visai laipni. Spada nobālēja un pēc Čezāres izsmejošā un viltīgā skatiena nojauta, ka tas visu bija iepriekš paredzējis un cilpas izlicis ar lielu izmanību.
Visi nosēdās pie galda. Spada paguva vēl tikai savam māsasdēlam uzprasīt, vai tas viņa paziņojumu saņēmis. Jauneklis atbildēja ar nē un saprata šā jautājuma svarīgumu. Bija jau par vēlu. Jaunais cilvēks nupat bija dzēris kādu dārgu vīnu, kuru pagraba meistars īpaši viņam bija nolicis. Reizē Spada arī redzēja nesam citu pudeli, no kuras viņš tika bagātīgi pacienāts. Stundu pēc tam ārsts paskaidroja, ka tie abi noindēti. Spada izlaida garu pie vasarnīcas vārtiem, viņa māsasdēls — nonācis pie sava nama. Jauneklis vēl savai laulātajai draudzenei rādīja ar zīmēm, bet tā viņu nesaprata.
Tūliņ pēc tam pāvests un Čezāre pasteidzās ieraust aizgājēju mantību tā iemesla dēļ, ka gribot nokārtot viņu atstātos papīrus. Bet viņi atrada tikai papīra lapiņu, uz kuras Spada bija uzrakstījis: „Es savam mīļotajam māsas dēlam atstāju savas kastes, savas grāmatas, starp tām lūgšanas grāmatu ar zelta stūriem, vēlēdamies, lai tas paturētu cieņā sava tēvoča piemiņu." Mantinieki izmeklēja visu, apbrīnoja dziesmu grāmatu, aptaustīja visas mēbeles un brīnījās, ka bagātais Spada bija savam māsas dēlam bijis tik sīksts tēvocis. Nekur nebija nekādas mantas, izņemot garamantas bibliotēkā un laboratorijā. Čezāre ar savu tēvu visu izmeklēja, caurcaurēm izkratīja, izvandīja. Viņi neatrada nekā vai pavisam maz: par vienu līdz diviem tūkstošiem sudraba traukus un apmēram par tikpat daudz izkalta zelta un sudraba, bet māsas dēls vēl mirstot savai sievai bija sacījis: „Mek- lē mana tēvoča papīros, un tu atradīsi testamentu."
Radi meklēja varbūt vēl uzcītīgāk nekā augstdzimušie mantinieki; visas pūles bija veltas. Viss mantojums — divas pilis un viens vīna kalns aiz Palatīna. Bel nekustamai mantai tolaik bija maza vērtība. Vīna kalns un abas pilis pāvesta un viņa dēla laupīšanas kārei izrādījās par niecīgiem un palika ģimenei.