Pagāja mēneši un gadi. Aleksandrs IV nomira no indes kādas pārskatīšanās dēļ. Čezāre reizē ar viņu saņēmis indi, taču izglābās un tikai kā čūska nometa ādu un tās vietā dabūja jaunu ādu, uz kuras inde bija atstājusi plankumus kā tīģera ādā. Pēdīgi Čezāre bija bijis spiests atstāt Romu, pazuda kaut kur nomalē, kādu nakti tika tumsā nokauts un vēsturē viņu gandrīz vai pilnīgi aizmirsa.
Pēc pāvesta nāves un viņa dēla padzīšanas vispār Romā gaidīja, ka Spadu ģimene atkal ieņems lielmaņiem cienīgu stāvokli kā agrāk, bet gaidas bija veltīgas. Spadas palika nospiestā, viņu godam nepiemērotā stāvoklī. Neizprotams noslēpums kā slogs gulēja uz šiem notikumiem. Pēc vispārējās pārliecības, Čezāre Bordžija, vēl viltīgāks nekā viņa tēvs, bija pratis tēvam noblēdīt abu kardinālu mantu; es saku: abu kardinālu, jo kardināls Rospiljozi, kurš nebija nekādā veidā aizsargājies, tika pilnīgi izlaupīts."
— Līdz šai vielai jums visa lieta — smiedamies teica Faria, — laikam neliekas pārāk ārprātīga, vai ne?
— Ak, nē, mans draugs, — teica Dantess, - man tieši liekas, ka jūs stāstāt par ļoti pievilcīgu notikumu. Lūdzu, turpiniet savu stāstu!
— Spadu ģimene beidzot pierada pie šiem samērā Irūcīgajiem apstākļiem. Pagāja gadi. Daži no pēcnācējiem nodevās karaklausībai, citi — diplomātiskai karjerai; vieni tika par baznīckungiem, otri — par baņķieriem; šie kļuva bagāti, tie gluži nabagi. Tagad nonāku pie pēdējās atvases no šā nama, pie grāfa Spadas, kura sekretārs es biju.
Bieži biju dzirdējis, ka viņš žēlojas par savas augstās kārtas nesaskaņu ar trūcīgajiem mantas apstākļiem. Es viņam biju devis padomu savu nelielo manlu likt uz augļiem; viņš paklausīja manam padomam, un drīz viņa ienākumi divkāršojās. Ievērojamā lūgšanas grāmata bija palikusi viņa ģimenes īpašumā un bija vispēdīgi tikusi grāfam Spada.
Grāmata bija gājusi no tēva uz dēlu, jo kāds dīvains nosacījums vienīgajā atrastajā testamentā bija grāmatu padarījis par svētumu, kurš ģimenē tika glabāts ar gandrīz vai māņticīgu cienību.
Šinī grāmatā bija skaistas, krāsainas, gotiskas gleznas, un tā bija tik smaga no zelta, ka svētku dienās kardināls lika kādam sulainim nest to sev pa priekšu.
Tā kā mani pamudināja dziņa uzminēt šo noslēpumu, kurš klāja nozāļotā kardināla Spadas mantojumu, es, tāpat kā divdesmit uzticības vīru, intendantu un sekretāru jau pirms manis, metos rakņāties pa daudzajiem papīriem, pergamentiem, kontraktiem, līgumiem un visādiem dokumentiem, kuri tika uzglabāti ģimenes arhīvā. Es meklēju un pētīju ar vislielāko rūpību ifn uzmanību, bet tomēr nekā nevarēju atrast. Biju ne vien lasījis Bordžiju ģimenes vēsturi, bet arī pats to uzrakstījis gandrīz vai tik sīki kā dienasgrāmatu, lai gluži skaidri pārliecinātos, vai šīs cilts mantas stāvoklis pēc kardināla Spadas nāves ir uzlabojies, — bet arī šeit neatradu nekā cita kā tikai Spadas nelaimes biedra kardināla Rospiljozi mantu sarakstu. Beigās biju diezgan droši pārliecinājies, ka Spadas mantojums nebija piekritis nedz Bordžijam, ne Spadas ģimenei, un bija tādā kārtā palicis bez kunga — kā tās apslēptās mantas arābu pasakās, kuras guļ zemes klēpī, kāda gara apsargātas. Es rēķināju, aprēķināju un pārliku tūkstošām un atkal tūkstošām reižu ģimenes izdevumus un ieņēmumus trīssimt gadu laikā, — bet viss bija velti, es paliku savā nezināšanā, grāfs— savā trūcībā.
Mans labvēlis kardināls nomira.
Savas ģimenes papīrus, grāmatu krātuvi, kurā bija apmēram pieci tūkstoši grāmatu līdz ar zināmo lūgšanu grāmatu, viņš bija atšķīris no pārējā mantojuma un līdz ar kādu tūkstoti romiešu dālderu, kuri atradās viņa kasē, norakstīja man līdz ar noteikumu, ka man ik gadus jāliek nolasīt par viņa dvēseli aizlūgumi un jāsaraksta viņa nama ģeneoloģiskā vēsture; visu to es, protams, izpildīju…
— Netopiet nepacietīgs, mīļais Edmon, — abats sevi pārtrauca, — mēs drīz vien ar savu stāstu būsim galā.
— 1807.gadā, — viņš turpināja, — vienu mēnesi pirms manas apcietināšanas un četrpadsmit dienas pēc grāfa Spadas nāves, 25.decembrī, — jūs drīz vien redzēsit, ar ko šīs dienas datums man palicis neaizmirstams,
— es lasīju, nodarbodamies ar papīru kārtošanu, jo nu, kad Spadas pilis piederēja kādam svešiniekam, man vajadzēja namu četrdesmit dienu laikā atstāt un ar saviem apmēram divpadsmit tūkstošu liru, savu bibliotēku un zelta lūgšanu grāmatu doties uz Florences pilsētu. Vairākas naktis jau nebiju gulējis, papīrus lasīdams un kārtodams, un biju pie sava darba iemidzis. Kad pamodos, bija jau nakts, un es atrados pilnīgā tumsā. Zvanīju, lai liktu sev atnest aizdegtu sveci, bet, tā kā neviens nenāca, filozofiski apņēmos pats sevi apkalpot, — pie tā man vienalga drīz bija jāpieradinās. Paņēmu vienā rokā vaska sveci, kuru atradu tās vietā, un meklēju, ar otru roku apkārt grābstīdams, pēc sērkociņiem; bet tā kā tos neatradu, tad gribēju paņemt kādu papīrīti, lai to aizdegtu pie oglēm, kuras vēl kvēloja krāsnī. Tomēr baidījos pa tumsu paņemt nederīga pa- pīrīša vietā kādu svarīgu dokumentu un kavējos. Te man iekrita prātā, ka jau bieži bija pamanījis lūgšanas grāmatā kādu neaprakstītu, izdzel- tējušu papīra strēmelīti, kura bija laikam noderējusi par zīmi lasīšanā, līdz kurai vietai aizlasīts, un kuru godbijīgie mantinieki bija uzglabājuši
līdz ar pašu grāmatu nu jau daud/us gadsimtus. Beigās atradu šo nederīgo papīra gabaliņu, saliecu to kopā un ar lielām pūlēm aizdedzu pie kvēlojošām oglēm. Bet līdz ar to, ka uguns apņēma papīru, uz tā kā pēc burvju mājiena parādījas rakstu zīmes. Mani pārņēma šausmas, es papīru saspiedu rokā un apslāpēju uguni, iepriekš aizdegdams vaska sveci. Neaprakstāmā uztraukumā atlocīju un izgludināju saburzīto papīru un drīz pārliecinājos, ka tas bija aprakstīts ar noslēpumainu simpātetisku tinti, kura no liesmas, kas bija gandrīz vai trešo daļu no papīra lapas aprijusi, kļuva redzama.