Šis papīrs, Dantes, ir tas, kuru jūs šorīt lasījāt. Lasiet to vēlreiz uzmanīgi, un tad cs jums trūkstošo papildināšu!
Faria priecīgs pasniedza jauneklim papīru. Šoreiz Dantess ar kāru uzmanību izlasīja sekojošos vārdus, kas bija uzrakstīti ar iesarkanu, gandrīz vai rūsai līdzīgu tinti:
„Šodien, aprīļa 25. dienā, uz …
„Aleksandra IV un baidīdamies, ka …
„par cepuri, vēl gribētu pēc manis mantot, un man …
„un BentivoJo, kuru nomira no indes, nodomājis …
„par visu savu mantu mantinieku, kuras es ap …
„jo viņš to līdz ar mani ir apmeklējis. Proti …
„salas Monte-Kristo viņš atradis visu, kas man pie …
„akmeņiem, dimantiem un citiem dārgumiem; es viens …
„apmēram uz diviem miljoniem romiešu …
„divdcsmitā klinšu raga …
„līča skaitot. Alās …
„manta atrodas attālākā …
„Šo mantu es atstāju un nododu …
„vienīgajam un īstajam mantiniekam …
„Aprīļa 25. dienā, 1498. gadā.
Ce …
— Tagad, — sacīja abats, — lasiet šo otru papīru!
Viņš pasniedza Dantesam otru lapu ar tādiem pašiem bezsakara teicieniem.
— Un tagad, — viņš sacīja, kad redzēja, ka Dantess to bija jau līdz galam izlasījis, — tagad salieciet abus gabalus kopā un spriediet pats!
Dantess paklausīja — salika abus fragmentus, iznāca sekojošs raksts:
„Šodien, aprīļa 25. dienā, uz … pusdienām ielūgts pie svētā tēva pāvesta Aleksandra IV un baidīdamies, ka … tas pats nebūdams mierā ar pirkšanas cenu … par cepuri, vēl gribētu pēc manis mantot un man … tādu pašu likteni sagādāt kā kardināliem Kaprara … un Bevtivolo, kuri nomira no indes … cs ieceļu savu māsasdēlu Gvido Spadu … par visa sava īpašuma mantinieku, kuras esmu ap … racis kādā vietā, kuru viņš zina, jo viņš to līdz ar mani ir apmeklējis. Proti … mazajās alās uz salas Monte-Kristo viņš atradīs visu, kas man pie … der no zelta un sudraba traukiem, izkalta zelta, akmeņiem, dimantiem un citiem dārgakmeņiem, es viens … zinu, kur šī manta atrodas, kuru es vērtēju uz diviem miljoniem romiešu dālderu un kuru tas zem divdesmitā klinšu raga atradīs, taisnā līnijā no rietuma līča atskaitot. Alās … ir divi iedobumi ietaisīti … manta atrodas attālākajā … kaktā no otrā iedobuma … Šo mantu es atstāju un nododu … pēc tiesas un taisnības viņam kā manam … vienīgajam un īstajam mantiniekam.
Aprīļā 25. dienā, 1498. gadā.
Čezāre Spada"
— Nu, ari jūs nu reiz saprotat? — jautāja abats.
— Tas bija kardināla Spadas izskaidrojums un testaments, kuru tik ilgu laiku visi bija meklējuši? — atbildēja Edmons, aizvien vēl šaubīdamies.
— Jā, tūkstošreiz jā! — iesaucās abats.
— Kas šo papīru tā atkal ir uzrakstījis? — jautāja Dantess tālāk.
— Es. Ar pārpalikušā gabaliņa palīdzību un aprēķinādams nodegušo rindiņu garumu, es uzminēju trūkstošo un ar redzamo atradu neredzamo, tāpat kā apakšzemes telpās var izpalidzēties ar drusku gaismiņas no augš- telpām.
— Un ko jūs darījāt, kad bijāt nācis pie šīs pārliecības? — jautāja Dantess.
— Es gribēju aizceļot un tāpēc arī aizceļoju projām, paņemdams līdzi sava lielā raksta sākumu par vienvalsts labumiem Itālijai un par līdzekļiem, kā šāds mērķis sasniedzams. Bet ķeizariskā policija jau sen bija uz mani glūnējusi, jo tanī laikā, — pretī Napoleona vēlākajiem plāniem, kad viņam bija dzimis dēls, — viņš vēl gribēja uzturēt Itālijas provinču dažādību un savstarpēju naidu: mana ātrā aizbraukšana, kuras cēloni tā nevarēja zināt, radīja policijā aizdomas, un tanī acumirklī, kad Pjombīno pilsētā gribēju sēsties kuģī, es tiku apcietināts.
— Tagad, — pēc brītiņa turpināja abats Faria, gandrīz vai ar tēvišķu labvēlību lūkodamies uz Dantesu, — tagad, mans draugs, jūs par visu šo lietu zināt tikpat daudz, cik zinu es. Kad mēs kādreiz kopā abi izbēgsim, tad puse no šis apraktās mantas piederēs jums, kad jūs viens pats izbēgsit un es šeit nomiršu, tad viss piederēs jums vienam.
— Bet, — vilcinādamies jautāja Dantess, — vai tad visā pasaulē nav neviena cilvēka, kam uz šo mantu būtu vairāk tiesības nekā mums?
— Nē, nē, nomierinieties, mans draugs, — visa ģimene ir pilnigi izmirusi. Bez tam pēdējais grāls mani ir iecēlis par savu mantinieku, novēlēdams man šo ievērojamo lūgšanas gramatu, viņš man ir novēlējis ari tās saluru. Nē, nē, nebaidieties! Ja mēs šo mantu atrodam, tad mēs to ari varam ar skaidru sirdsapziņu lietot kā savējo.
— Un jūs sacījāt, ka ši manta esot…
— Divi miljoni romiešu dālderu, kas mūsu naudā būtu apmēram trīspadsmit miljoni.
— Vai tas var būt? — iesaucās Dantess, izbrīnījies par tik lielu summu.
— Vai tas var būt? Un kāpēc jūs neticat? — jautāja sirmgalvis. — Spadu ģimene bija viena no bagātākajām un varenākajām ģimenēm piecpadsmitajā gadsimtā. Bez tam tanīs laikos, kad bija pilnīgi pagrimusi rūpniecība. tirdzniecība un visi veikali, nebija nekas dīvains, ka bāgātnieki iepirka zeltu un dārgus akmeņus un lajos noguldīja savus kapitālus, vēl tagad ir romiešu augstmaņu ģimenes, kuras gandrīz vai mirst badā, bet kurām tomēr pieder veseli miljoni dimantos un dārgakmeņos, kuri ir majo- rātipašums un tātad nevar tikt aizskarti un pārdoti.
Edmons domāja, ka viņš sapņo; viņš svārstījās starp neticību un prieku.
— Es tik ilgi klusēju, — teica abats, — tikai tāpēc, ka, pirmkārt, gribēju jūs pārbaudīt un, otrkārt, — jūs pārsteigt. Ja mēs būtu izbēguši pirms manas pirmās triekas lēkmes, es būtu jūs aizvedis uz Montē Kristo salu; tagad, — viņš piebilda nopūzdamies, — jums vajag mani turp vest. Nu! Dantes, jūs jau man pat nepateicaties?
— Šī manta pieder jums, mans draugs, — teica Dantess, — tā pieder jums vienam, un man uz to nav nekādas tiesības. Es neesmu jūsu radinieks.