— Jūsu esat mans dēls, Dantes! — iesaucās sirmgalvis. — Jūs esat manas gūstības bērns. Man garīgā kārta nosodīja mani uz bezlaulības dzīvi, Dievs man atsūtīja jūs, lai mierinātu to vīru, kurš nevar būt tēvs, un to cietumnieku, kurš nespēja kļūt brīvs.
Un Faria izstiepa savu vēl yeselo roku pret jauno cilvēku, kurš raudādams metās viņam pie krūtīm.
XVIII
Treša lekme
Tagad, kad šai mantai, kura tik ilgi bija nodarbinājusi abata domas, kas varēja nodrošināt tā cilvēka laimi, kuru viņš mīlēja īsti tēvišķi, — tagad šai mantai viņa acīs bija divkārša vērtība: ik dienas viņš runāja par tās lielumu un pūlējās Dantesam i/skaidrot, cik daudz laba var mūsu dienas darīt saviem draugiem vīrs, kam ir trīspadsmit vai četrpadsmit miljoni. Tad Dantess seja aptumšojās, jo viņam ienāca prātā, ka viņš zvērējis atriebties, un viņš nu atkal apdomāja, cik daudz, ļauna mūsdienās var nodarīt saviem ienaidniekiem vīrs, kam ir trīspadsmit vai četrpadsmit miljoni.
Abats nepazina Monte-Kristo salu, bet Dantess to pazina labi. Tā atradās divdesmit piecas jūdzes no Pjanozas starp Korsiku un Elbu; Dantesa ceļš viņu bieži bija vedis tur garām; viņš arī reizēm bija tur piestājis. Šī sala vienmēr bija bijusi neapdzīvota, un arī tagad neviens tur nedzīvo; tā ir gandrīz vai lodveidīga klints, kuru radījis kāds vulkānisks izverdums un pacēlis virs jūras līmeņa. Dantess uzzīmēja salas plānu, un abats viņam deva padomus, kā vislabāk uzmeklēt un atrast aprakto mantu.
Bet Dantess tomēr nebija ne uz pusi tik sajūsmināts un tik uzticības pilns kā abats. Viņš tagad gan bija gluži pārliecināts, ka abats Faria nav ārprātīgs, un tas, kāda veidā abats bija nācis pie šā atraduma, kura dēļ viņu uzskatīja par traku, vēl tikai pavairoja apbrīnu pret šo vīru. Tomēr Dantess nevarēja ticēt, ka zināmā manta, ja tā vispār kādreiz bija bijusi, vēl tagad turpat atrastos pēc trim gadu simteņiem. Un viņš uzskatīja šo mantu jau nu ne par izdomātu pasaku, tad tomēr par vairs neesošu un pazudušu.
Turklāt vēl liktenis likās laupīja pēdējo cerību abiem ieslodzītajiem un viņiem rādīja, ka tic nolemti uz mūžīgu cietumu, — jo galeriju uz jūras pusi, kura jau sen vietām bija iedrupusi, cietuma valde izlaboja. Visas iedrupušās vietas tika no jauna aizlāpītas un Dantesa jau puslīdz aizpildītais caurums ar lieliem klints gabaliem galīgi aizsprostots. Bez abata aizsarglīdzekļiem, kurus viņš bija licis ievērot tūliņ pēc pirmās slimības lēkmes, nelaime ieslodzītajiem būtu bijusi vēl lielāka, ja labošanas darbos būtu atrasts viņu izraktais dobums un viņi būtu tikuši šķirti viens no otra. Tagad tikai pacēlās jauna siena, kas viņus šķīra no ārpasaules.
— Jūs nu redzt, Faria, — Dantess teica sērīgā balsī, — ka liktenis grib man pat nolaupīt nopelnus par to, ko jūs dēvējāt par manu ne- uzpurēšanos jūsu labā. Es solīju jūs nemūžam neatstāt, un tagad pat vairs nav manā varā šo solījumu izpildīt no brīva prāta; es vairs nevaru izbēgt, tikpat maz kā jūs, un ne jūs, nedz es to aprakto mantu nemūžam nedabūsim.
— Bet, — pēc brītiņa viņš turpināja jautrākā garā, — īstā dārgā manta, mans draugs, kura mani gaidīja Monte-Kristo salas drūmajās klintīs, tā ir jūsu draudzība, tā ir mūsu kopējā kopdzīve ik dienas pa piecām sešām stundām par spīti visiem cietuma priekšniekiem un sargiem. Mana atrastā manta ir tie gara stari, kurus jūs esat izlējis pār manām smadzenēm, tās valodas, kuras jūs esat iedēstījis manā atmiņā, kur tās tagad dīgst un aug ar visām savām valodnieciskām atvasēm. Tās dažādās zinātnes, ar kurām man bija iespējams šinīs cietuma sienās iepazīties, pateicoties jūsu dziļajai un pamatīgajai zināšanai, tās, mans dārgais draugs, ir visskaistākie dimanti un dārgakmeņi, kādus vien jūs varējāt man dāvināt, — tās ir dārgākas un skaistākas nekā visi briljanti Monte-Kristo salas alās, nekā zelta un sudraba trauki un greznumi. Ticiet man un nomierinieties, tam manās acīs ir lielāka vērtība nekā zelta mucām un dimanta kastēm, kaut tās man arī jau droši būtu rokā. Mana dārgākā manta — cik ilgi vien iespējams, būt jūsu tuvumā, uzklausīt jūsu pamācošo balsi, savu garu rotāt ar zinātnēm, uzņemt savā dvēselē visu cēlo un daiļo, un šīs mantas nav pārejošas, tās pastāv, un vienīgi jums es par tām pateicos, un visi pasaules valdnieki, lai tie arī pastāvētu tikai no čezārēm bordži- jiem, man tās nevar laupīt.
Abi nelaimes biedri tādā veidā pavadīja klusas, patīkamas stundas, kas pildītas ar garīgu darbu. Faria, kurš tik ilgus gadus par savu mantu bija bijis spiests klusēt, tagad katrā gadījumā labprāt par to runāja. Kā viņš jau bija iepriekš teicis, labā puse viņam palika triekas noņemta un viņš visu cerību loloja savam jaunajam draugam un garā ar viņu izbaudīja visus priekus būt atkal brīvībā. Bīdamies, ka svarīgā vēstule varētu kaut kā iet zudumā, viņš Dantesam uzdeva to vārdu pa vārdam iemācīties no galvas. Tad viņš vēstules otro pusi iznīcināja, bez kuras tā nevienam nebija saprotams. Veselām stundām viņš deva pamācības Dantesam, kā izturēties, kad tas atkal tiktu brīvs. Ne stundu tas nedrīkstēja kavēties, neko citu domāt kā vienīgi nokļūt Monte-Kristo salā. Tur tam kāda ticama iemesla dēļ jāpaliek vienam pašam un tad brīnišķīgajās alās jāuzmeklē apslēptās mantas.
Tā pagāja laiks, ja ari ne tik ātri, tad tomēr gluži panesami.
Reiz Edmons nakts vidū izbijies pamodās, jo viņam likās, it kā viņu sauktu. Viņš atvēra acis un mēģināja kaut ko saredzēt dziļajā tumsā. Atkal viņam ausis skanēja viņa vārds, viņam, vismaz tā likās, ka kāda vāja balss mēģina saukt viņa vārdu. Ar baiļu sviedriem uz pieres viņš piecēlās un klausījās. Nebija ko šaubīties. Žēlā, vājā balss nāca no viņš drauga kameras.