— Žēligais Dievs! — izsaucās Dantess. — Vai varbūt viņš?..
Un viņš atgrūda savu gultu, noņēma akmeni no ieejas, steidzās pa eju un driz bija nonācis galā un uzcēla akmeni augšā. Vājas lampiņas gaismā Edmons sirmgalvi redzēja bālu stāvam pie gultas, pie kuras viņš bija cieši pieķēries. Viņa sejā parādījās briesmīgās slimības simptomi. Edmons, kurš, pirmoreiz to ieraugot, bija tā izbijies, tagad to jau pazina.
— Nu, mans draugs, — saņemdamies sacīja Faria, — jūs redzat, kas notiek, vai ne? Nu man jums nav vairs nekas jāizskaidro?
Dantess izgrūda sāpju kliedzienu. Viņš nezināja vairs, ko iesākt, un metās uz durvīm, kliegdams: „Palīgā! Palīgā!" Faria bija vēl tik daudz spēka viņu aiz rokas atturēt.
— Klusu, — viņš sacīja, — vai arī jūs esat pazudis! Domāsim tagad tikai par jums, mans draugs, kā mēs varam padarīt iespējamu jūsu bēgšanu. Jums vajadzētu daudz, gadu, lai jūs pastrādātu to, ko cs šeit esmu pastrādājis, un viss tūdaļ tiktu uzposts, ja jūs atsauktu uzraugu. Bez. tam, mīļais, mans cietums nepaliks ilgi neapdzīvots, kāds cits nelaimīgais ieņems manu vietu, tam jūs varēsit parādīties kā glābējs eņģelis. Tas būs varbūt jauns un stiprs kā jūs. Viņš jums bēgšanā piepalīdzēs, kamēr c» lo tikai kavēju. Jūs nebūsit saistīts pie puslīķa, kurš kā smagums nospieda visu jūsu darbību. Tiešām, Dievs par jums beidzot ir apžēlojies; viņš jums vairāk dod nekā ņem, un es mirstu īstā laikā.
Edmons tikai paguva ar lūgšanā saliktām rokām izsaukties:
— Mans draugs, mans draugs, beidziet!
Tad viņš saņēma visus savus baiļu un sāpju satriektos spēkus un sacīja:
— Ak, cs jūs vienreiz, dziedināju, es ari tagad to spēšu. Un viņš pacēla gultas kāju un izņēma zāļu pudelīti, kura bija vēl trešdaļa sarkanā šķīduma.
— Redziet, — viņš sacīja, — te vēl ir glābšanas līdzeklis. Sakiet man drizāk, kas man ir jādara! Vai man šoreiz jārīkojas citādāk? Runājiet, cs jūs lūdzu, mans mīļais sirdsdraugs!
— Nav vairs nekādu cerību, — galvu purinādams, atbildēja Faria, — un tomēr Dievs grib, ka cilvēks, kuru viņš ir radījis un apdāvinājis ar tik neizdzēšamu dzīvības kāri, dara visu, ko tas spēj, lai uzturētu šo ciešanu pilno un tomēr tik mīļo dzīvi.
— Ak jā, jā, — izsaucās Dantess, — un es jums saku, ka es jūs izglābšu!
— Nu, labi! — atbildēja abats, — pamēģiniet; mani sāk pārņemt aukstums, es jūtu, ka asinis kāpj smadzenēs. Šī briesmīgā drebēšana, no kuras mani klab zobi un mani kauli liekas lūzt, ir jau mani sagrābusi un krata manas miesas. Pēc piecām minūtēm sāksies lēkme, pēc stundas ceturkšņa no manis paliks tikai līķis.
— Ak, vai! — ievaidējās Dantess, kuram sāpes likās sirdi sagraužam.
— Dariet tāpat kā pagājušajā reizē, — abata viņam teica vājā balsī, — tikai negaidiet tik ilgi!
Tad, rādīdams uz savu triekas noņemto pusi, viņš turpināja:
— Visi mani dzīvības avoti ir jau izsīkuši, un šoreiz nāvei būs tikai puse darba, jo viena puse man jau ir noņemta. Kad jūs man iedosit ne desmit, bet divdesmit pilienus, un es pēc tam vēl nenākšu pie samaņas, tad ielejiet man mutē pārpalikušo šķidrumu. Bet nu vispirms ielieciet mani gultā, jo es nespēju nostāvēt uz kājām.
Edmons sirmgalvi rāmi aiznesa un nolika gultā.
— Mans draugs, — teica abats Faria, — vienīgais mierinājums manā vārgu pilnā dzīvē, ko man Dievs, kaut gan vēlu, bet tomēr beigās dāvinājis, tas esat jūs; neapsverami dārgā balva, par kuru es pateicos Dievam ar aizgrābtu sirdi šinī acumirklī, kad mums ir jāšķiras, — tagad cs jums vēlu visu laimi, visu labklājību, kādas jūs esat cienīgs. Mans dēls, es jums dodu savu svētību!
Jauneklis noslīga ceļos un atbalstīja galvu uz sirmgalvja gultas.
— Bel it sevišķi uzklausiet, ko es teikšu šinīs pēdējos mirkļos: Spadu apraktā manta patiešām ir, Dievs šinī brīdī noņem no manām acīm visu, kas to varētu apslēpt. Es redzu to guļam alā, manas acis tiek apžilbinātas no lielās bagātības… Kad jums izdosies izbēgt, tad apdomājiet, ka nabaga abats, kuru visa pasaule uzskatīja par traku, nebūt nebija tāds. Steidzieties uz Monte-Kristo salu, baudiet, izmantojiet savu laimi, jūs esat diezgan cietis!
Piepeši spēji drebuļi pārtrauca sirmgalvja runu; Dantess pacēla viņa galvu uz augšu un redzēja, ka viņa acis bija pildītas asinīm, it kā asiņu vilnis būtu no krūtīm sakāpis galvā.
— Dzīvo sveiks, sveiks! — sirmgalvis čukstēja, kā krampjos jaunekļa roku sagrābdams un spiezdams. — Sveiks, sveiks!..
— Ak nē jel, nē, — Edmons iekliedzās, — neatstājiet mani! Ak, Dievs, glāb viņu!.. Glābiet, glābiet!
— Klusu, klusu! — stostījās mirējs. — Ka tik kāds nesadzird un mūs vēlāk neatšķir, ja es varbūt izglābtos.
— Ak jā, jumsir taisnība, — teica Edmons. — Jā, jā, esiet mierīgs, es jūs izglābšu! Jūs jau šoreiz, kaut gan stipri ciešat, tomēr nejūtat tik lielas sāpes, kā pagājušajā reizē.
— Ak, — nopūtās sirmgalvis, — es šoreiz jūtu mazāk sāpju nekā viņreiz, un tas ir varbūt tikai tāpēc, ka esmu kļuvis vājāks. Neceriet velti! Jūsu vecumā cilvēks cer uz dzīvību, tāda ir jaunības priekšrocība: ticēt un cerēt; bet sirmgalvis pazīst nāvi… Ak!.. Te jau viņa ir klāt… viņa nāk… pagalam… manas acis top tumšas… mana atmiņa sāk zust… dod roku, Edmon.-.. Paliec vesels!.. Paliec vesels!..
Saņemdams pēdējos spēkus, viņš pacēlās sēdus:
— Monte-Kristo! — viņš teica. — Neaizmirsti Monte-Kristo salu!
Un bez spēka viņš atkrita atpakaļ gultā.
Pēdējā nāves cīņa bija briesmīga: visi locekļi neviļus locījās, acu plakstiņi uzpampa, asiņainas putas nāca pār lūpām, pēdīgi viņš izstiepās un gulēja nekustīgi: tas bija viss, kas palika pāri no šīs bagātīgi apdāvinātās būtnes, kura vēl tikai pirms dažām minūtēm bija likusies gultā.