Dantess paņēma lampiņu, nolika to uz kāda akmens netālu no gultas galvgaļa, no kurienes tā ar trīsošu, svešādu gaišumu apgaismoja šo sāpju izkropļoto vaigu un šo saliekto, stīvo ķermeni. Ar sastingušu skatienu Dantess sēdēja un bezbailīgi gaidīja to acumirkli, kad būtu laiks ieliet sirmgalvim mutē glābjošo šķidrumu.
Kad Dantesam likās, ka īstais mirklis ir pienācis, viņš ar nazi atvēra sirmgalvim zobus, kuri šoreiz bija atdarāmi daudz vieglāk nekā pirmajā reizē, lēni iepilināja divdesmit pilienus un gaidīja. Pudelītē palika vēl apmēram divreiz tik daudz, nekā viņš bija abatam jau iedevis. Viņš nogaidīja desmit minūtes, bet nemanīja nekādas kustības. Drebēdams, ar baiļu sviedriem uz pieres, sacēlušamies matiem viņš pēc savas sirds pukstiem skaitīja sekundes.
Nu viņš nodomāja, ka ir laiks izmēģināt zāles pēdējo reizi; viņš tuvināja pudelīti sirmgalvja jau zilajām lūpām un ielēja visu saturu mutē, kuru šoreiz nevajadzēja pat atplest. Līdzeklis atstāja galvanisku iespaidu, stipras trīsas kratīja visu ķermeni, sirmgalvja acis atvērās un raudzījās šausmīgiem skatieniem; mute izgrūda nopūtu, kura vairāk atgādināja kliedzienu, tad pamazām visos locekļos trīsošās miesas atgriezās atpakaļ pilnīgā nekus- tībā. Atvērtās acis palika vaļā.
Pagāja pusstunda, stunda, pusotras stundas. Edmons nāves bailēs sēdēja pie sava drauga nedzīvajām miesām, roku uzlicis uz viņa sastingušās sirds, un skaidri juta, ka aizvien pieņēmās nāves aukstums, tāpat kā nupat vēl bija jutis aizvien vājāk un retāk topošos sirds pukstus. Pēdīgi viņam vajadzēja atzīties, ka šeit nekas vairs nav darāms, uz neko vairs nevar eerēt, ka viņš uz mūžu ir zaudējis savu draugu.
Bija pulkstens seši no rīta, sāka svīst jauna diena, un tās bālais spīdums aptumšoja dziestošās lampas gaismu. Svešādi stari pārlaidās pār miroņa vaigu, un palaikam viņš izskatījās it kā dzīvs.
Kamēr turpinājās šī eīņa starp dienu un nakti, Dantess vēl varēja šaubīties; bet tiklīdz diena bija uzvarējusi, viņš pārliecinājās, ka nu kamerā atrodas viens pats ar mironi.
Dantesu tagad pārņēma dziļas, nepārvaramas šausmas, viņš vairs neiedrošinājās spiest šo auksto, pār gultas malu pārkārušos roku; viņš vairs nespēja izturēt šo stīvo, atvērto acu skatienu, un tomēr viņam neizdevās šīs acis aizdarīt.
Viņš izdzēsa lampu, tad to rūpīgi noglabāja un pats aizbēga, akmens plātni uzlikdams sev pār galvu vecajā vietā. Bija arī pats pēdējais laiks, jo drīz bija jānāk cietuma sargam. Sargs šoreiz vispirms nāca pie Dantesa un no tā gāja pie Faria, kuram bez brokastīm nesa vēl arī veļu. Sargs neizrādīja ne mazāko zīmi, ka viņš kaut ko zinātu par notikušo, un aizgāja.
Neaprakstāma kāre zināt, kas tagad notiek viņa drauga kamerā, sagrāba Edmonu; viņš devās savā ejā un dzirdēja vēl, ka sargs aiz bailēm sāka kliegt pēc palīga. Drīz atnāca citi cietuma uzraugi, tad viņš dzirdēja tuvojošos kareivju cietos, vienmērīgos soļus. Pēc kareivjiem atnāca pats cietuma priekšnieks. Edmons dzirdēja, ka gulta čīkst, kad mironis uz tās tika šurpu turpu valstīts; viņš dzirdēja, ka cietuma priekšnieks pavēlēja mironim liet ūdeni uz galvas un, kad tas neko nelīdzēja, lika pasaukt dakteri. Tad priekšnieks aizgāja, un Dantess dzirdēja dažus nožēlas un līdzcietības vārdus, bet vēl vairāk smieklu un jautras un ņirdzīgas rupjo sargu sarunas.
— Ha, ha, — viens smējās, — nu tas nerrs ir aizgājis pēc savām apraktajām mantām. Lai nu iet vien, laimīgu ceļu!
— Viņš par spīti visiem saviem miljoniem, — cits zobojās, — tomēr nespēs samaksāt par savām līķa drēbēm.
— Ak ko, — trešā balss iemeta starpā, — Ifas pilī līķu drēbes nav dārgas.
— Varbūt, — atkal teica pirmais, — ar viņu apiesies mazliet glaunāk, jo viņš taču bija garīdznieks.
— Tad viņam parādīs maisa godu? — kāds vēl ieteicās.
Edmons uzmanīgi klausījās, nevienu pušplēstu vārdiņu nepalaida gar ausīm, bet ne visai saprata pēdējās piezīmes nozīmi. Drīz balsis nozuda, un viņam likās, it kā sargi atstātu miroņa kameru. Tomēr viņš neiedrošinājās uzkāpt augšā Faria kamerā, jo kāds no sargiem varēja būt palicis tur pie miroņa.
Dantess tātad nekustējās, aizturēja elpu un palika sēžam savā vietā. Pēc kādas stundas no tālienes dzirdējās atkal troksnis. Ārsta un vairāku virsnieku pavadībā atnāca cietuma priekšnieks.
Kad viņi bija ienākuši, kādu brītiņu valdīja pilnīgs klusums, laikam ārsts izmeklēja līķi. Tad ārsts apjautājās par abata slimību un paskaidroja, ka cietumnieks tiešām ir miris. Ārsta jautājumi un priekšnieka atbildes bija tik vienaldzīgas un veikalnieciskas, ka Dantess sašuta. Viņam ap dūšu bija tā, it kā visai pasaulei vajadzētu sajust vismaz daļu no tās cienības, ar kādu viņš lūkojās uz cēlo nelaiķi.
— Man gan žēl, — teica cietuma priekšnieks, • atbildēdams uz ārsta paskaidrojumu, ka Faria tiešām ir miris, — viņš bija lēnprātīgs, laipns, ar savu ārprātību visus uzjautrinošs cietumnieks, kuru ir sevišķi viegli sargāt.
— Ā, — teica kāds no sargiem, — nemaz nebūtu bijis vajadzīgs viņu ieslēgt cietumā. Esmu gluži pārliecināts, ka viņš nemēģinātu bēgt, būtu šeit sēdējis vai piecdesmit gadus.
— Tomēr es domāju, — sacīja cietuma priekšnieks, — ka būtu vajadzīgs, neskatoties uz jūsu pārliecību, daktera kungs, ka abats miris, vēl ar mēģinājumiem pārliecināties par to, es gan necik nešaubos par jūsu domu pareizību, bet savas atbildības dēļ es to vēlētos.
Atkal iestājās klusums, kurš turpinājās vairākas minūtes. Pa šo laiku Dantess varēja skaidri saklausīt, ka ārsts vēlreiz aptausta un izmeklē līķi.