— Jūs varat būt mierīgs, — teica ārsts, — es galvoju, ka viņš tiešām ir pagalam.
— Jūs zināt, daktera kungs, — tiepdamies atteica cietuma priekšnieks, — ka mēs šādos piepešos nāves gadījumos kā šis nevaram samierināties ar pārliecību vien. Tātad lūdzu jūs izmēģināt, neskatoties uz jūsu pārliecību vien, vēl parastos līdzekļus, kādus nosaka likums.
— Tad lieciet nokatēt dzelžus sarkanus, — teica dakteris, — bet tas ir, nopietni sakot, gluži nevajadzīgs izmēģinājums.
Pavēle nokaitēt dzelžus sarkanus, izraisīja Dantesā šausmas, viņš nodrebēja par visām miesām. Viņš dzirdēja steidzīgus soļus. Kāds aizgāja projām, durvis čīkstēja, ļaudis staigāja šurp un turp un pēc nedaudzām minūtēm ienāca kāds sulainis un teica cietuma priekšniekam:
— Šeit ir ogļu panna un dzelzs.
Atkal iestājās klusums. Tad Dantess dzirdēja, kā čukstēja miesa, kurai lika piedurts nokarsētais dzelzs gabals, un no dedzinātās miesas kāpa augšup un spiedās caur sienas un gridas šķirbām biezi, smirdīgi tvaiki. Dantess šaušalās sēdēja sastindzis kā akmens tēls. Saožot šo ceptās cilvēka miesas smaku, no jaunekļa pieres ritēja baiļu sviedri, un viņš domāja, ka paģībs.
— Jūs redzat, mans kungs, — nu teica ārsts, — ka viņš ir pagalam, jo šāda kāju pēdu dedzināšana ir neapšaubāma zīme. Tas nabaga nerrs ir no savas nerrastības izdziedēts un no sava cietuma izpestīts.
— Vai viņu nesauca Faria? — jautāja kāds no virsniekiem.
— Jā, un viņš apgalvoja, ka piederot pie ļoti vecas cilts, un turēja savu vārdu ļoti augstu. Viņš bija arī ļoti mācīts un visās lietās, kad tik tās neattiecās uz viņa aprakto mantu, gluži prātīgs, bet kad tik nāca runa par viņa mantu, tad ar viņu nekā nevarēja iesākt; tas man ir atklāti jāsaka.
— Tā bija tāda kaite, kuru mēs saucam par monomāniju, — teica ārsts.
— Jums tātad nekad nav nācies par viņu žēloties? — cietuma priekšnieks jautāja sargam, kurš abatu bija apkalpojis.
— Nekad nē, priekšnieka kungs, — atbildēja sargs, — nevienu vienīgu reizi. Viņš man turpretim daudzas reizes darīja prieku, stāstus stāstīdams; jā, vienu reizi, kad mana sieva bija slima, viņš man pateica recepti, pēc kuras sieva kļuva vesela.
— A, ā, — smiedamies teica ārsts, — es nezināju, ka man ir darīšana ar amata biedru; ceru, priekšnieka kungs, — viņš piebilda, — ka jūs ar viņu apiesilies tā, kā viņam pienākas pēc amata.
— Jā, jā, esat mierīgs, — atteica cietuma priekšnieks, — likšu viņam sarīkot pieklājīgas bēres. Visjaunākais maiss, kāds vien šeit būs atrodams, tiks sagādāts viņam. Vai jūs ar to esat mierā?
— Vai šo pēdējo pienākumu mēs izpildīsim jūsu klātbūtnē, priekšnieka kungs? — jautāja kāds no sargiem.
— Protams, — atteica priekšnieks, — bet pasteidzieties, nevaru taču visu dienu pavadīt šinī caurumā!
Atkal bija dzirdama iešana, un nākšana, un Dantess gluži skaidri varēja dzirdēt, ka viņa draugs tika iebāzts maisā un tad atkal uzlikts uz gultas.
— Tātad šovakar, — teica cietuma priekšnieks.
— Vai tiks noturēta dvēseles aizlūgšana? — iejautājās kāds no virs1 niekiem.
— Nē, nē, nav iespējams! — alteica priekšnieks. — Cietuma garīdznieks vēl vakar izlūdzās no manis mazu atvaļinājumu uz astoņām dienām kādam ceļojumam. Es tiku galvojis par visiem saviem cietumniekiem; nabaga abatam nevajadzēja tā pārāk steigties, tad viņš būtu dabūjis visskaistāko dvēseles aizlūgumu, — un priekšnieks garšīgi pasmējās pats par savu joku.
— Ko nu — arī ārsts noteica ar tādu vienaldzību, kāda lielākoties piemīt viņa kārtas ļaudīm, — viņš bija garīdznieks, Dievs viņam piedos arī to, un neļaus velniem ļaunprātīgo prieku, ja priesteris nonāk peklē.
Vispārēji smiekli sekoja šim jokam. Tikmēr tika pabeigta līķa ieģērb-
šana.
— Tātad šovakar, — vēlreiz noteica cietuma priekšnieks.
— Ap kādu laiku? — jautāja uzraugs.
— Nu, tā ap pulkslcns desmitiem vienpadsmitiem.
— Vai pie līķa lai kāds paliek vāķēt?
— Kāpēc? Kamera liek tikai aizslēgta, it kā viņš vēl būtu dzīvs; ar to pilnīgi pietiek, — noteikti atteica priekšnieks.
Nu soļi attālinājās, balsis skanēja tālāk, durvju klaudzēšana un čīkstēšana, atslēgu slēgšana, bultu aizšaušana bija dzirdama tālumā. Klusums, briesmīgāks par vientulību, klusums, kāds valda nāvē, klājās pār jaunā cilvēka sastingušo dvēseli. Viņš tomēr drīz vien saņēmās, ar galvu lēni pacēla akmens plātni un paskatījās visapkārt. Kamera bija tukša. Dantess tagad uzkāpa augšā pie abata.
XIX
Ifas pils kapsēta
Cietuma kameru apgaismoja krēslas pēdējais vājais atspīdums, tā ka Dantess maisā uz gultas tik tikko varēja izšķirt sava mīļot drauga tēlu. Tas bija Faria pēdējais apģērbs, kurš, ka cietuma uzraugs bija teicis, rnak- saja tik maz. Tā nu viss bija beidzies, Dantess no sava drauga bija šķirts.
Viņš nevarēja vairs lūkoties viņa aeīs, kuras bija palikušas vaļā, it kā tās gribētu ieskatīties tālu mūžībā. Dantess apsēdās gultas galvgalī un nogrima dziļās skumjās.
Viens! Viņš atkal bija viens! Viņš bija nosodīts ar klusēšanu, viņš nedzirdēs vairs tās vienīgās cilvēcīgās būtnes balsi, kura viņam dzīvi bija darījusi panesamu! Vai nebūtu labāk aiziet tāpat kā Faria un Dievam prasīt dzīvības mīklas atrisinājumu, kaut arī būtu jāiet caur ciešanu šaurajiem vārtiem? Domas par pašnāvību, kuru dēļ viņa draugs to bija norājis, pie līķa gultas pamodās atkal.
„Ak, kaut es varētu mirt!" — viņš domāja. „Tad es nonāktu tur, kur es viņu atkal atrastu. Bel kā lai to izdara?"