— Nekas nav vieglāk, — viņš iesaucās ar sirdi plosošiem smiekliem. — Es palikšu šinī islabā, un, kurš pirmais nāks, tam es gāzīšos virsū un to nožņaugšu. Par to man nocirtīs galvu.
Bet dvēsele lielās sāpēs, tāpat kā gaiss lielas vētras laikā, piepeši pārvēršas. Tā Dantesam no tādas nozieguma un kauna nāves piepeši palika bail, un pēc izmisuma viņā pamodās degošas slāpes pēc dzīvības un brīvības.
— Mirt? Ak, nē! — viņš iesaucās. — Tad nebija vērts tik ilgi dzīvot un ciest, lai tagad mirtu. Miri būtu bijis labi toreiz, pirms daudziem gadiem, bet vēl tagad to gribēt būtu nežēlīgajam liktenim par daudz padoties. Nē, cs gribu dzīvot, gribu cīnīties līdz mērķim un atkal iegūt laimi, kuru man novīluši. Vai man nav maniem bendēm jāalriebjas, pirms es mirstu? Un vai nav arī jāalalgo draugi? Bet tagad šeit tikšu aizmirsts tāpat kā Faria un atstāšu savu cietumu gluži tāpat kā viņš.
No šiem vārdiem Edmons nodrebēja un stingri lūkojās sev priekšā, pieri braucīdams, it kā las gribētu aizdzīt kādus māņus. Viņš piecēlās, gāja šurp un turp pa kameru un atkal apstājās pie gultas…
— Ak, ak! — viņš nomurmināja. — Kas man sūta šīs iedomas? Vai tu tas esi, Dievs? Tā kā mirušie bez kavēkļiem liek projām no šejienes, tad ieņemsim mēs viņu vietu!
Un ilgi neapdomādamies, it kā neatļaudams savam garam atmest reiz ieņemtās domas, viņš noliecās pie maisa, atārdīja to ar Faria nazi, izņēma ķermeni un aizstiepa lo pa apakšzemes eju uz savu kameru, ielika lo savā gultā, un aptina tam galvu ar nātnu lupatu, kuru tas pats mēdza dažreiz lietot. Aptina viņu ar savu segu, uzspieda uz. viņa ledainās pieres pēdējo skūpstu, mēģināja velti aizspiest viņa acis un pagrieza tā galvu pret sienu, lai uzraugs, kad tas atnestu vakariņas, domātu, ka viņš ir iemidzis, kā tas jau dažreiz, bija izlicies. Tad Dantess ielīda galerijā, ar lielām pūlēm gultu pie sienas pievilkdams, un nu steidzās uz Faria kameru;
izņēma no kamīnā apslēptā .trauka adatu un diegu, nometa savas skrandas, lai, taustot zem maisa, varētu atrast kailu miesu, ielīda maisā, ieņēma tādu pašu stāvokli, kādā bija atradies līķis, un aizšuva maisu atkal no iekšpuses ciet. Ja kāds šinī acumirklī būtu nācis, tas būtu dzirdējis pukstam viņa sirdi.
Dantess būtu varējis itin labi nogaidīt, kamēr cietuma uzraugs būs pabeidzis savus vakara apmeklējumus, bet viņš baidījās, ka cietuma priekšnieks varētu citādi apdomāties un likt līķi agrāk nonest uz apbēdīšanu, nekā iepriekš bija nolemts. Tad viņa pēdējā cerība būtu izpostīta. Tagad viņa plāns bija gatavs, tas bija šāds.
Kad sargi būtu pamanījuši, ka viņi nenes līķi, bet dzīvu cilvēku, tad viņš tiem nebūtu devis laika atjēgties, bet ar spēcīgu rāvienu būtu pārgriezis maisu no augšas līdz apakšai un būtu izbēdzis. Kad tie, ko gan viņš necerēja, būtu lūkojuši Dantesu aizturēt, viņš būtu ķēries pie naža un ar to atgaiņājies. Ja viņu bez kādiem starpgadījumiem nonestu uz kapsētu un ieliktu kapa bedrē, tad viņš mierīgi ļautos apbērt ar zemi. Ja tad bērinieki būtu aizgājuši projām, tad viņš nogaidītu nakti un tumsā un klusumā, ar rokām atraktu zemi un izbēgtu. Viņš domāja, ka zemes nasta, ko viņam uzbērtu virsū, nebūtu pārāk smaga un viņš spētu caur to izlauzties cauri. Ja viņš savā cerībā būtu maldījies un zeme būtu pārāk smaga, tad, — nu, tad viņš nosmaktu, kas par to? Jo labāk, — tad viss būtu galā!
Dantess kopš pagājušā vakara nekā nebija iebaudījis, jau no rīta viņš nebija domājis par ēšanu, un arī tagad jau no rīta viņš nebija domājis par ēšanu, un arī tagad viņam neienāca prātā, ka vajadzētu kaut ko ēst. Viņa stāvoklis bija pārāk savāds un uztraucošs, lai ļautu galvā rasties jel kādām citām domām.
Pirmās briesmas, kādas Edmonam draudēja, bija tās, ka cietuma sargs, kad ap pulksten septiņiem atnāca ar vakariņām, varēja pamanīt pārmaiņas. Par laimi, Dantess bija jau agrāk bieži pa daļai nevīžības, pa daļai noguruma dēļ sagaidījis cietuma sargu gultā guļot un nebija atbildējis ne uz vienu jautājumu, un tad sargs mēdza maizi un zupu noliki uz galda un, vairāk ne vārda nerunājot, aiziet projām. Bet šoreiz tomēr sargs varēja izņēmuma dēļ viņu uzrunāt un, atbildes nedabūdams, pienākt tuvāk pie gultas, un tādā kārtā visu uziet un atklāt.
Ap pulksten septiņiem Dantess tiešām atradās nāves bailēs. Viņš ar vienu roku spieda sev stipri pukstošo sirdi, lai apremdinātu bailīgo pukstēšanu, ar otru roku viņš lūkoja noslaucīt sviedrus, kuri straumēm lija viņam pār vaigiem un noklāja visas miesas. Laiku pa laikam viņu kratīja spējš nāves aukstums un lika visam ķermenim raustīties kā krampjos. Stundas pagāja, un viss cietuma namā palika klusu; Dantess smēla sev apmierinājumu no šā klusuma, jo tas likās viņu pārliecinām, ka pirmās briesmas laimīgi pārlaistas.
Tā bija laba zīme.
Beidzot, kad tuvojās cietuma priekšnieka noteiktā stunda, viņš izdzirda gaitenī soļus. Dantess saprata, ka izšķirošais mirklis ir pienācis, tāpēc saņēma visu savu dūšu un aizturēja elpu. Kaut viņš tāpat būtu spējis apturēt viesuļaino pulsa sišanu!
Pie durvīm soļi apstājās; no divkāršajiem soļiem Dantess noprata, ka viņam pakaļ atnākuši divi kaprači. Šīs domas izrādījās patiesas, kad viņš dzirdēja, ka tika noliktas nestuves. Durvis atvēra, maisam cauri vāja gaisma iespiedās viņam acīs, Dantess redzēja tuvojamies divus tēlus. Trešais ar lāpu rokā palika pie durvīm stāvam. Abi vīri, kuri bija pienākuši pie gultas, pacēla maisu — viens aiz galvas, viens aiz kājām.
— Lai velns parauj! Vājais Faria ir smags, — sacīja tas, kurš bija pacēlis galvu.
— Saka, ka kauli ik gadus pa pusmārciņai kļūstot smagāki, — atbildēja tas, kurš bija paņēmis aiz kājām.