— Vai tu jau savu mezglu esi sasējis? — prasīja pirmais.
— Būtu muļķīgi nest līdz tādu lielu nastu; es mezglu sasiešu apakšā.
— Tev taisnība. Nāc!
„Kāpēc mezglu?" domāja Dantess.
Līķis nu tika uzlikts uz nestuvēm. Edmons izlikās stīvs, lai dabiski tēlotu miroņa lomu.
Viņš tika vēl pastumdīts uz nestuvēm, tad nesēji sāka nest tās pa kāpnēm zemē. Viņiem pa priekšu gāja lāpas nesējs. Piepeši Dantess sajuta, ka tam sejā pūta svaigs, stiprs nakts vējš. Viņu pārņēma līgsmība un izbailes. Pēc apmēram divdesmit soļiem kareivji nestuves nolika zemē. Viens no viņiem aizgāja projām, un Dantess dzirdēja, ka tas gāja pa akmeņu plienu.
„Kur es esmu?" — viņš sev jautāja.
— Vai tu zini, viņš ir neganti smags, — sacīja iepakaļ palikušais, atsēzdamies uz nestuvēm.
Pirmās jūtas, kas pārņēm Dantesu, dzina viņu uz bēgšanu, bet par laimi viņš tomēr savaldījās.
— Parādi taču uguni, tu, muļķadesa! — teica tas vīrs, kurš bija aizgājis projām, tam, kurš turēja lukturi. — Es jau pa tumsu nekā nevaru atrast.
Tas izpildīja šo prasību, kaut gan tā bija izteikta pietiekami nepieklājīgi.
„Ko tad viņš tādu meklē?" — pie sevis nodomāja Dantess. „Laikam gan lāpstu."
No apmierinātās ņurdēšanas Dantess varēja noprast, ka nu kapracis atradis to, ko bija meklējis.
— Nu, redzi, — teica otrs, — tas ir smags.
Ar šiem vārdiem viņš atkal tuvojās nestuvēm, un Edmons dzirdēja, ka tad kādu smagu priekšmetu nolika blakus nestuvēm. Tai pašā acumirkli viņam ap kājām tika apmesta virve un ļoti stipri un sāpīgi sasieta.
— Nu, vai mezgls ir gatavs? — jautāja kapracis, kurš līdz tam bija stāvējis bez darba.
— Jā, mezgls ir krietni sasiets, tas turēs mūžīgi, — atteica pirmais kapracis.
— Nu, tad uz priekšu!
Tad nestuves tika atkal paceltas un nestas tālāk.
Pēc apmēram soļiem piecdesmit tika atvērtas kādas durvis, pa kurām gājiens izgāja cauri; aiz durvīm nestuves tika atkal nestas tālāk. Jo tālāk viņu nesa, jo skaļāk Dantess varēja sadzirdēt jūras viļņu bangas, kas atsitās pret pils klinšu sienām.
— Nelāga laiks, — teica kāds no sargiem, — nebūs patīkami būt jūrā šai naktī.
— Jā, mūsu labais abats saslapināsies, — atbildēja otrs kapracis, un abi skaļi iesmējās.
Kaut gan Dantess nevarēja labi saprast, uz ko šis joks atteicas, tomēr viņa mati sacēlās stāvus.
— Te nu mēs būtu atnākuši, — teica pirmais nesējs.
— Vēl jāpanes drusciņ tālāk, — atbildēja otrs. — Tu taču atceries, kā viņreiz līķis palika pie klintīm karājoties un vēlāk to viļņi dauzīja, un priekšnieks nākamajā dienā lamāja mūs par diedelniekiem.
Viņi nu pagāja vēl kādus soļus kalnup; tad Dantess juta, ka viņu sagrāba aiz kājām un galvas un sāka šurpu un turpu šūpot.
— Viens! Divi! Trīs! — skaitīja nesēji un ar reizi aizsvieda maisu projām jūrā.
Dantess juta, ka viņš laižas bezgalīgā telpā pa gaisu un kā aizšauts putns bez apstāšanās krīt zemē, no tādas varas aizrauts, kas viņam krūtīs aizžņaudza sirdi. Kaut gan kāds smagums, kas viņa krišanu vēl paātrināja, rāvu Edmonu lejup, kritiens viņam tomēr likās turpināmies bezgala ilgi, gandrīz vai veselus simt gadus.
Pēdīgi viņš ar briesmīgu troksni iegāzās ledaini aukstā ūdeni, un neviļus viņam paspruka pusapspiests kliedziens, kad ūdens pārvēlās pār viņa galvu.
Dantess bija ticis iemests jūrā un dziļumā to novilka trīsdesmit sešas mārciņas smaga dzelzs lode, kura bija piesieta pie viņa kājām. Ifas pils kapsēta ir — jūra.
XX
Tibulenas sala
Šaušalu pārņemts, apmulsināts un gandrīz vai noslāpis, Dantess tomēr vēl tiktāl bija saņēmis savas garaspējas, ka aizturēja elpu un neielaida mutē ūdeni. Tā kā viņš, kā lasītāji zina, bija uz visu sagatavojies un savu nazi turēja labajā rokā, tad viņš pārgrieza maisu un vispirms ar rokām, bet tad ar galvu tika laukā no apsega. Tomēr visi viņa pūliņi bija veltīgi, jo smagā, pie kājām piestiprinātā lode vilka viņu lejup.
„Vai tad nu tik daudz briesmu un pūliņu lai būtu bijuši velti? Vai man būtu jāiet bojā, kad sen gaidītā cerība bija jau tuvu piepildīšanai?" viņš zibensātri pārdomāja.
Viņš vēlreiz saņēma visus spēkus, savilkās kopā, tā ka kājas tuvojās rokām, un pēdīgi viņam taču laimējās pārgriezt virvi tanī pašā acumirklī, kad jau viņam draudēja noslāpšana ilgi aizturētās elpas dēļ…
Tagad viņš ar spēcīgu kāju atspērienu uznira un pacēlās virs jūras līmeņa, kamēr lode novilka bezgalīgā dziļumā rupjo maisu, kas viņam bija bijis nolemts par līķautu.
Dantess tikai atvilka dvašu un tūdaļ atkal pazuda zem ūdens, jo tagad viņa pirmās rūpes bija, lai neviens viņu neredzētu.
Kad Dantess uznira otrreiz, viņš bija vismaz piecdesmit soļu no tās vietas, kur viņš bija iekritis jūrā: viņš redzēja pār sevi tumšu, vētrainu debesi, garām vējš strauji dzina mākoņus, caur kuriem pa reizei bija redzams zils plankumiņš, kur mirdzēja spodras zvaigznes.
Dantesa priekšā pletās drūmais, šņācošais ūdens klajums, kura viļņi sāka irt, it kā vētru sagaidot, kamēr aiz viņa melnāks nekā jūra un debess kā draudīgs spoks pacēlās milzīgais akmens stāvs — Ifas pils, kuras augstais tornis atgādināja izstieptu roku, kas atkal gribēja sagrābt savu upuri.
Uz Ifas pils augstākās klints bija redzama luktura gaismiņa, kura apspīdēja divas ēnas, kas, kā Dantesam likās, rūpīgi skatījās jūrā. Laikam gan šie savādie kaprači būs dzirdējuši viņa kliedzienu, kad viņš iekrita ūdenī. Dantess tātad atkal panira zem ūdens un labu gabalu peldēja zem jūras līmeņa. Tāda atkārtota niršana viņam bija pierasta no mazām dienām un to daudzkārt apbrīnoja skatītāji, kuri Marselā mēdza salasīties pie mazā līča, un bieži viņu bija dēvējuši par labāko peldētāju un nirēju visā Marseļa.