Kad Dantess atkal parādījās virs ūdens, luktura gaismiņa bija jau nozudusi. Tagad viņam vajadzēja apskatīties apkārt, kur viņš atrodas. No visām salām ap Ifas pili Rotono un Pomegas salas ir vistuvākās, bet abas divas, kā arī drusciņ attālākā Doma sala, ir apdzīvotas. Visdrošākā sala Dantesam tātad bija Tibulena vai Lemēra. Tās ir apmēram kādu franču jūdzi atstatu no Ifas. Tomēr Dantess apņēmās aizpeldēt līdz vienai no šim salām.
Bet kā nu atrast šīs glābējas salas tumšajā naktī, kura uzmācās aizvien jo vairāk?
Šinī acumirklī Planjē bāka viņam parādījās kā zvaigzne. Kad viņš peldēja taisni uz šo bāku, tad Tibulenas sala palika pa kreisi; ja viņš turējās drusciņ pa kreisi, tad viņam vajadzēja šo salu sasniegt. Bet tomēr, kā jau sacīts, no Ifas pils līdz Tibulenai bija pilna franču jūdze.
Kad Faria cietumā jauno cilvēku bija redzējis laisku un noskumušu, viņš bieži vien mēdza viņam pamācoši sacīt:
— Dantes, nepadodieties šādai mīkstulībai! Jūs vēlāk noslīksit, kad gribēsit bēgt un nebūsit savus spēkus vingrinājis!
Šie vārdi Dantesam aizvien bija skanējuši ausīs, kad smagās bangas viņam vēlās pāri; viņš tūlīt strauji bija šāvies uz augšu un šķēlis viļņus, mēģinādams, vai tas no saviem spēkiem nekā vēl nebija zaudējis. Ar prieku viņš pārliecinājās, ka ilgā bezdarbība tam nekā no spēka un izveicības nebija atņēmusi, un viņš sevi juta esam kungu pār to elementu, kurā jau kā bērns viņš bija rotaļājies. Bailes viņa spēkus pavairoja divkārt. Peldēdams viņš klausījās, vai nesadzirdēs kādu aizdomīgu troksni. Katrreiz, kad viļņi viņu pasvieda uz augšu, viņš ar ātru, drošu skatienu vērās apkārt, cik tālu vien bija redzams, un mēģināja redzēt cauri dziļajai tumsai. Katrs vilnis, kurš pacēlās augstāk par citiem, viņam šķita kuģis, kas viņam dzenas pakaļ, un viņš vēl vairāk saņēma spēkus. Tā viņš gan nāca tuvāk mērķim, bet arī nogura.
Viņš tomēr peldēja dūšīgi vien uz priekšu, un briesmīgā Ifas pils aiz viņa jau nozuda nakts miglā. Viņš to vairs neredzēja, bet tomēr juta tās tuvumu. Veselu stundu Dantess jau peldēja, atkal iegūtās brīvības prieka sajūtā spēcīgi šķeldams viļņus.
— Redzēsim, — viņš sacīja, — stundu gan spēšu peldēt, bel tā kā vējš pūš man prelī, tad trešā daļa no spēka man jāzaudē. Bet ja mērķi neesmu pazaudējis no acīm, tad Tibulenai vairs nevajadzētu būt tālu. Bet ja nu es esmu maldījies?!
Tirpas pārskrēja viņam pār visu miesu, un viņš mēģināja brīdi turēties uz muguras, lai atpūstos. Bet jūra ik mirkli kļuva arvien nemierīgākā, un viņš drīz noģida, ka viņam ar šo ienaidnieku jācīnās uz dzīvību un nāvi.
„Nu, labi," viņš nodomāja, «turēšos, kamēr manas rokas pagurs, manas kājas sastings, kamēr visi mani spēki mani atstās un es nogrimšu."
Un no jauna viņš izmisīgi sāka peldēt tālāk. Piepeši likās, ka drūmā debess vēl vairāk aptumšojas; biezs mākonis nolaidās pār viņu, un vienlaikus viņš celī sajuta stipras sāpes. Domas viņam ar neaptveramu ātrumu teica priekšā, ka tā ir lode un ka tūlīt dzirdēs šāvienu; bel šāviens neskanēja. Dantess izstiepa roku un atdūrās pret kaut ko cietu. Viņš pievilka sev klāt otru kāju un zem tās sajuta — zemi. Tagad viņš pazina to priekšmetu, kuru viņš bija uzskatījis par mākoni. Divdesmit soļu viņam priekšā pacēlās kādi savādi saplaisājusi klinšu krauja, kuru varēja uzskatīt par ugunskuru, kurš degot bija pārakmeņojics. Tā bija Tibulenas sala.
Dantess izkāpa krastā, pagāja dažus soļus uz priekšu un nogūlās uz klinšu bluķiem, kuri viņam šinī acumirklī likās mīkstāki par mīksto gultu. Neraugoties uz vētru, kas pūta viņam sejā, un uz lietu, viņš iemiga. Tas bija tāds miegs, kuram miesa gan padodas, bet gars necerētās laimes jūtās paliek nomodā. Pēc kādas stundas viņu uzmodināja briesmīgs pērkona spēriens. Vētra trakoja visā spēkā, un katru acumirkli šaudījās zibens, apgaismodams mākoņus un viļņus, kuri kā bezgalīgā haosā jaucās cits caur citu.
Dantess jūrnieka skatiens viņu nebija maldinājis, viņš tiešām atradās uz Tibulenas salas; viņš zināja, ka tā bija kaila un neapdzīvota un nekur nedeva patvērumu. Viņš tomēr nodomāja, tiklīdz vētra būs rimusi, atkal uzticēties jūrai un pārpeldēt uz tuvāko Lemēras salu, kura bija lielāka un kaut cik apdzīvota. Acumirklī kāda pārkārusics klints jaunajam cilvēkam deva patvērumu. Viņš steidzās uz turieni, un tanī pašā mirklī vētra sāka trakot visā niknumā. Edmons juta, ka klints, kura viņu sargāja, sāka drebēt. Viļņi, kuri šķēlās pret šo milzīgo piramīdu, apšļakstīja viņu ar savām putām. Cik drošs Dantess ari nebija, tad tomēr šinī elementu cīņa un troksnī viņš jutās kā apstulbis, viņam likās, ka sala zem viņa kājām dreb un katru acumirkli var nogrimi, viņu savā virpulī līdzi ieraudama. Edmo- nam arī ienāca prāta, ka divdesmit četras stundas viņš nekā nebija ēdis, tāpēc sajuta slāpes un izsalkumu. Viņš izstiepa galvu un rokas un dzēra ūdeni no klinšu iedobumiem.
Kad viņš piecēlās, kāds spējš zibens, kurš likās pāršķēla visu debess telpu, apspīdēja apkārtni. Zibens atspīdumā Dantess starp Lemēras salu un Kruāzila ragu kādas ceturtdaļjūdzes atstatumā ieraudzīja kā spoku peldam mazu zvejnieku laivu, kuru viļņi pacēla drīz augstu, drīz norāva dziļi bezdibenī. Neraugoties uz briesmīgo negaisu, laiva tomēr strauji tuvojās. Dantess gribēja kliegt un meklēt kādu lupatu, ar ko braucējiem dot zīmi. Bet tie viņu jau paši redzēja. Atkal zibenim paspīdot, Dantess ieraudzīja četrus vīrus, kuri bija pieķērušies pie masta un buru kārtīm, piektais turējās pie salauztās stūres gala. Šie vīri, kurus viņš redzēja, bez šaubām, redzēja arī viņu, jo cauri vētras svilpšanai viņa ausīs iespiedās izmisis kliedziens. Masts salūza kā niedre, un virs tā atkal plivinājās buru skrandas. Piepeši atrisa visas saites, kuras vēl turēja buras, un tās pazuda zem drūmās debess it kā kāds no lielajiem, baltajiem putniem, kurus redz lidināmies pretim melnajiem padebešiem.