Vienlaikus Dantess izdzirda briesmīgu lūzšanu un izmisuma nāves kliedzienu. Kā sfinksa, pieķēries pie savas klints, pie kuras tas karājās dziļumam pāri, zibenim no jauna atspīdam, viņš ieraudzīja mazo laivu salūzušu un starp gabaliem izmisušas sejas, pēc palīdzības izstieptās rokas. Tad viss atkal atslīga atpakaļ nakti; briesmīgais skats bija ildzis tikai no viena zibens atspīduma līdz otram.
Dantess steidzās turpu gar gludo klinšu kāri, neraugoties uz briesmām, ka pats varēja iekrist jūrā. Viņš lūkojās visapkārt un klausījās, bet nekā vairs ne redzēja, ne dzirdēja, ne vairs kliedzienu, ne cilvēku, — tikai vētra, šī varenā balss, turpināja kaukt līdzās bangu šļākšanai un dim- dēšanai. Bet maz pamazām auka aprima, pa debess velvi vēlās lieli, pelēki, it kā vētras iztīrīti un gaišāki tapuši mākoņi — projām uz vakariem; zilais atspīdums atkal parādījās debesīs līdzās zvaigznēm, kuras likās mirdzam vēl spilgtāk nekā iepriekš. Drīz pie apvāršņa austrumu pusē melnzilo mākoņu starpā sāka celties iesarkana svītra, viļņi kļuva zemāki un gludāki, pār to paceltajām virsotnēm piepeši pārlaidās gaišums, un tās apspīdēja it kā zeltītas. Ausa diena.
Nekustēdamies Dantess stāvēja un apbrīnoja šo lielisko skatu, it kā viņš to redzētu pirmoreiz, un tiešām, viņam tas arī bija kļuvis kaut kas gluži jauns daudzo garo gadu dēļ, kurus bija nodzīvojis Ifas cietumā. Nu viņš pagriezās pret Ifas pili, ilgi un pētīgi aplūkodams zemi un jūru. Drūmā pils pacēlās no jūras klēpja savā majestātiskumā kā palaikam nekustīgi priekšmeti, kuri liekas reizē sargājam un pavēlam. Varēja būt apmēram pulkstens pieci no rīta; jūra norima aizvien vairāk.
„Divu līdz triju stundu laikā," domāja Edmons, «cietuma sargs ienāks manā kamerā, atradīs mana nabaga drauga līķi, pazīs viņu, meklēs pēc manis un sacels troksni. Tad atradīs caurumu, mūsu galeriju, izklaušinās tos vīrus, kas mani iesvieda jūrā un laikam būs manu kliedzienu dzirdējuši. Tūdaļ tiks izsūtīti kareivji vairākās laivās, lai sagūstītu nabaga cietumnieku, kurš vēl nevar būt tālu aizbēdzis. Tiks izšauts lielgabals par zīmi, ka izbēdzis kāds cietumnieks, visa piekraste dabūs to tūdaļ zināt, un neviens nedos ne patvērumu, ne ēdienu nabaga vīram, kas kails un izsalcis maldās apkārt. Pados arī ziņu Marseļas policijai, un tā sāks meklēt pa krastmalu, tāpat kā cietuma priekšnieks meklēs pa jūru. Ko lai tur daru es, no visām pusēm no ūdens ieslēgts, ielenkts kā no zemes puses, tā no jūras? Izsalcis, nosalis, bez jebkādiem ieročiem, jo ari glābēju nazi man vajadzēja aizmest projām, lai varētu labāk peldēt. Es viegli tikšu par laupījumu kuram katram zemniekam, kurš vēlas nopelnīt divdesmit frankus, mani nododams policijai. Man vairs nav ne spēka, ne domu, ne dūšas. Lai nu nāk kas nākdams.!"
Tanī acumirklī, kad Edmons it kā ārprātā miesīga un garīga noguruma dēļ, bailīgi uz Ifas pili lūkodamies, izrunāja šos vārdus, viņš ieraudzīja pie Pogas salas trīsstūrainu zēģeli kā laivu, kas gluži tuvu laižas pār ūdeni, un drīz ar savām jūrnieka acīm atrada mazu kuģīti, kuru pazina kā dže- noviešu tartanu. Tā likās nākam no Marseļas ostas un braucam selgā, ar savu aso priekšgalu pašķirdama vieglu ceļu un spīdošās putas sev pa priekšu dzīdama.
— Ā! - iesaucās Edmons. — Pusstundā es varētu sasniegt šo kuģīti! Bet vai viņi mani neiztaujātu, neuzskatītu par bēgli un nenovestu atpakaļ uz Marseļas policiju un cietumu? Ko lai daru? Ko lai viņiem saku? Kādu pasaku lai izdomāju? Kā viņus apmānīt? Šie ļaudis visi ir kontrabandisti, pa pusei jūras laupītāji, kuri krasta kuģniecības aizsegā aplaupa kuģus. Viņi mani labāk nodotu un pārdotu nekā izdarītu man labu darbu, kas viņiem nekā neienes. Bet saņemt dūšu un nogaidīt! Tomēr gaidīšana man neiespējama, es mirstu badā, pēc kādām stundām būs zuduši i tie nedaudzie spēki, kuri man vēl pāri palikuši. Bez tam tagad tuvojas tā stunda, kad sargi nāk cietumniekus apraudzīt, vēl nav bungas sistas uz celšanos, varbūt viņi vēl tik drīz neko nepamanīs, es varētu uzdoties par kādu no nogrimušā kuģa matrožiem, jo šonakt taču nogrima kuģis. Šāds stāsts arī izklausītos pēc patiesības, nenāks neviens, kas man varētu pārmest melošanu, jūra visus droši ir aprijusi. Es gribu uzdrošināties!
Dantess savu skatienu vērsa uz to pusi, kur bija gājis bojā kuģis, un drebēja. Pie tuvējā klints raga bija palikusi karājoties kāda noslīkuša matroža cepure, un netālu no tās ūdenī redzamas dažādas kuģa salauzītas drupas, kuras jūra bija izmetusi malā uz salas, kad visu kuģi bija bez žēlastības aprijusi.
Tūdaļ Dantesam bija gatavs plāns: viņš metās atkal jūrā, aizpeldēja līdz cepurei, uzbāza to sev galvā, saķēra vienu no peldošajiem dēļu galiem un devās jūrā tādā virzienā, ka viņam vajadzētu satikties ar dženoviešu lartanu.
— Nu esmu glābts, — Dantess čukstēja, un šī pārliecība deva viņam jaunus spēkus cīnīties pret viļņiem.
Drīz vien viņš atkal ieraudzīja tartanu, kura, tā kā vējš bija pretējs, turējās pie krasta starp Ifas pili un Planjē bāku. Vienu mirkli Dantess baidījās, ka mazais kuģītis varētu atstāt krasta tuvumu un braukt selgā, kā tam, piemēram, būtu bijis jādara tad,* kad tas būtu gājis uz Sardīniju vai Korsiku; bet no kuģīša lavierēšanas Edmons drīz noprata, ka tas gribēja kā visi kuģi, kas brauc uz Itāliju, iziet cauri starp Sarosas un Kala- sereņas salām.