Tikmēr kuģītis un peldētājs aizvien vairāk tuvojās viens otram. Vienbrīd tartana pienāca Dantesam gandrīz vai ceturtdaļjūdzi tuvu. Dantess pacēlās, vicināja savu cepuri, bet neviens uz kuģa viņu nepamanīja, jo tanī pašā acumirklī kuģis atkal mainīja virzienu un tuvojās krastam. Edmons gribēja kliegt, bet attālums bija tik liels, ka viņa balsi no kuģa neviens nebūtu sadzirdējis, jo vairāk tāpēc, ka jūra turpināja šņākt.
Tagad Dantess jutās vismaz laimīgs, ka bija sagrābis dēli, jo tik novājināts un noguris, kāds viņš tagad bija, viņš nebūtu spējis, jūrā brīvi peldēdams, tartanu sasniegt vai, ja no tās viņu neredzētu, aizpeldēt līdz krastmalai. Kaut gan viņš nešaubījās, ka tartana tiešām uzņems to virzienu, kuru bija domājis, tad viņš tomēr katrai tās kustībai sekoja ar drebošu sirdi līdz tam acumirklim, kad tā atkal pagriezās un nāca uz viņa pusi. Tad viņš atkal saņēma visus spēkus, lai tiktu tai tuvāk, bet, kad viņš kuģi gandrīz vai bija sasniedzis, tas atkal aizgriezās projām. Tūdaļ Dantess pēdējiem spēkiem pacēlās, cik augsti vien varēja, no ūdens, māja ar savu cepuri un izgrūda žēlīgu kliedzienu, kādus mēdz dzirdēt no jūrniekiem, kad viņi ir briesmās, un kuri izklausās kā ūdens gara žēlabas.
Šoreiz Dantesam izdevās pievērst kuģa ļaužu uzmanību. Tartana apstājās un tad pagriezās un viņa pusi; vienlaikus no tās arī nolaida jūrā laivu, kurā ielēca divi matroži. Drīz vien laiva bija pietuvojusies Dantesam, jo abi matroži airēja ar diviem airiem. Dantess nu no prieka palaida vaļā savu dēli, kas viņam vairs nelikās vajadzīgs, un sāka peldēt pretim laivai. Bet drīz vien viņš saprata, cik noderīgs dēlis viņam vēl būtu bijis, jo viņa spēki bija galā; nu palaistais dēlis bija jau kādus simt soļus tālu un vairs nebija jūrā sasniedzams.
Dantesa rokas un kājas sāka sastingi, viņa krūtis smagi elpoja. Viņš otrreiz kliedza, un abi airētāji sāka vēl straujāk airēt. Viens no viņiem uzsauca itāliski:
— Turies!
Viņš vēl sadzirdēja šo vārdu tanī pašā mirklī, kad banga, kurai Edmons vairs nespēja turēties pretim, gāzās viņam pāri galvai un apklāja viņu ar putām.
Viņš uzpeldēja vēlreiz, nedroši un nevienādi kustēdamies kā slīcējs, izgrūda vēl trešo kliedzienu un tad juta, ka grimst. Ūdens viņam šļācās pāri galvai un viņš tam cauri vēl redzēja apmākušās debesis ar melniem laukumiem. Ar pēdējiem spēkiem Dantess vēlreiz pacēlās virs ūdens; viņš juta, ka to kāds sagrāba aiz matiem. Tad Edmons nekā vairs nedzirdēja un neredzēja, jo bija zaudējis samaņu. Kad viņš atkal atvēra acis, tad atradās uz kāda kuģa, kurš peldēja uz priekšu. Dantess uzreiz aptvēra, uz kurieni kuģis brauc; viņš redzēja, ka tas attālinās no Ifas pils.
Edmons bija tā piekusis, ka viņa priecīgais izsauciens pēc šā vērojuma drīzāk gan izklausījās kā sāpju nopūta. Viņš gulēja uz kuģa klāja: kāds matrozis viņa sastingušos locekļus berzēja ar vilnas segu, kāds cits, kurā viņš pazina to, kas viņam bija uzsaucis dūšīgi turēties, pielika Dantesam pie mutes pudeli, kāds trešais, vecs jūrnieks, kurš reizē bija stūrmanis un kuģa saimnieks, aplūkoja viņu ar tādu egoistisku līdzcietību, kādu jūt cilvēki, skatot nelaimi, no kuras tie nupat izbēguši un kura tos drīz atkal var sasniegt. Daži pilieni ruma atdzīvināja jaunā cilvēka dzīvības garu, kamēr rīvēšana ar vilnas segu, kuru matrozis, viņam blakus ceļos nometies, turpināja, viņa locekļiem atdeva lokanību.
— Kas jūs esat? — saimnieks prasīja sliktā franču valodā.
— Es esmu, — Dantess atteica sliktā itāļu valodā, — maltiešu matrozis; mēs braucām no Sirakūzām ar vīnū un augļiem. Pagājušās nakts vētra mūs pārsteidza pie Moržionas raga un uzsvieda uz klintīm, kuras jūs tur apakšā redzat.
— No kurienes jūs nākat?
— No tās klints, pie kuras es paspēju pieķerties, kamēr mūsu labais kapteinis pret to pašu sašķēla galvu un mani trīs biedri noslīka. Es laikam viens pats esmu izglābies. Es ieraudzīju jūsu kuģi un, bīdamies, ka man nebūtu ilgi jāpaliek uz šīs kailās klints, izzvejoju vienu no mūsu sadauzītā kuģa apkārtpeldošajām plankām, lai ar tās palīdzību jūs aizsniegtu. Lai jums sirsnīga pateicība! — Edmons turpināja. — Jūs mani esat izglābuši. Nupat biju samaņu zaudējis un būtu nogrimis, ja viens no jūsu matrožiem mani nebūtu saķēris aiz matiem.
— Tas biju es, — sacija kāds matrozis ar vaļsirdīgu skatienu paplatā, ar melnu bārdu apaugušā sejā, — un bija arī pēdējais laiks, jo jūs patlaban grimāt.
— Jā, — sacīja Dantess, — jā, mans draugs, un es jums pateicos vēlreiz.
— Es gandrīz vai sāku apdomāties, — sacīja matrozis, — jo jūs ar savu sešu collu garo bārdu un pēdu garajiem matiem izskatāties drīzāk pēc laupītāja nekā godīga cilvēka.
Dantess tagad atcerējās, ka viņam patiesi visu laiku, kuru tas bija pavadījis Ifas cietumā, nebija bijis iespējams apgriezt matus un bārdu.
— Jā, — viņš sacīja, — es Svētajai Dievmātei kādā briesmu brīdī devu solījumu, ka matiem un bārdai neaizskārtai ļaušu augt desmit gadus. Tieši šodien desmit gadi ir pagājuši, un šinī svarīgajā dienā būtu gandrīz vai noslīcis.
— Ko lai mēs nu ar tevi darām? — prasīja saimnieks.
— Ak! — atbildēja Dantess. — Kuģa, uz kura kalpoju, vairs nav; kapteinis ir miris. Es, kā jūs redzējāt, tik tikko izbēgu no tā paša likteņa un esmu pavisam kails. Par laimi, esmu puslīdz labs jūrnieks, izlieciet mani krastā pirmajā ostā, kur jūs enkuru izmetat, gan tad es uz kāda tirdzniecības kuģa atradīšu vietu.