— Vai labi pazīstat Vidusjūru?
— Par to jau braukāju kopš bērnības.
— Vai zināt arī visas enkuru vietas?
— Atrastos maz un pat visgrūtāk pieejamu ostu, kur es ar aizsietām acīm nevarētu iebraukt un izbraukt.
— Nu, kad ir tā, kuģa saimniek, — sacīja matrozis, kurš Dantesam bija uzsaucis dūšīgi turēties, — kāpēc tad lai viņš pie mums nepaliktu?
— Ja viņš tikai runā patiesību, — kuģa saimnieks atbildēja drusku šaubīdamies, — tāds nabaga velns daudz apsola, bet maz dara.
— Es pierādīšu, ka spēju vairāk nekā apsolu, — sacīja Dantess.
— Oho! — smiedamies sacīja kuģa saimnieks. — To jau mēs redzēsim.
— Kā pavēlat, — atbildēja Dantess pieceldamies. — Uz kurieni jūs braucat?
— Uz Livorno.
— Nu, labi! Kāpēc jūs nešķeļat taisni vēju un zaudējat velti laiku, ap krastiem braukādami?
— Tāpēc, ka mēs taisni uzbrauktu virsū Rionas salai.
— Jūs tai apbrauksit apkārt vairāk nekā divdesmit asu atstatumā.
— Nu, tad sēdieties pie stūres un rādiet, ko jūs mākat! — sacija kuģa saimnieks.
Jaunais vīrietis nosēdās pie stūres un ar vieglu spiedienu pārliecinājās, eik viegli kuģis grozāms, un kad redzēja, ka ar to kaut cik var rīkoties, viņš deva komandu.
Četri matroži, kuri bija viss kuģa personāls, stājās savās vietās, kamēr kuģa saimnieks klusēdams uz visu noskatījās.
— Pievelciet! — uzsauca Dantess.
Matroži uz vietas paklausīja.
— Un tagad labi piesieniet tauvas!
Šī pavēle tika izpildīta tāpat kā iepriekšējās, un mazais kuģis vairs neturējās kā līdz šim pie krastiem, bet brauca uz Rionas salas pusi, kurai tas, kā jau Dantess bija teicis, divdesmit asu atstatumā apbrauca apkārt.
— Bravo! — iesaucās kuģa saimnieks.
— Bravo! — atkārtoja matroži, un visi lūkojās uz šo vīrieti, kura skatiens bija atkal ieguvis tādu asumu un viņa ķermenis tādu spēku, kā to no viņa nemaz nevarēja gaidīt.
— Jūs redzat, — sacīja Dantess, atkāpdamies no stūres, — ka jums varu būt mazliet noderīgs, vismaz, kamēr jūs aizbraucat uz Livorno, ja jūs tad manis vairs negribēsit, atstājiet mani tur, un es no savas pirmās mēnešalgas jums samaksāšu par drēbēm un ēdienu, kuru jūs man aizdosit.
— Labi, labi! — sacīja kuģa saimnieks. — Gan jau iztiksim, ja jūs esat prātīgs.
— Kāpēc ne, — sacīja Dantess, — dodiet man to pašu algu kā citiem biedriem, un lieta ir darīta!
— Tā ne! — sacīja matrozis, kurš Dantesu bija izvilcis no jūras. — Jūs protat vairāk nekā mēs.
— Un kas tev par daļu, Džakopo? — atteica kuģa saimnieks. — Katram ir pašam tiesības noteikt savu algu.
— Taisnība gan, — teica Džakopo, — tā bija tikai tāda piezīme.
— Nu, labi! Tu labāk darītu, ja šim lāga vīram, kurš ir gluži kails, aizdotu kādus svārkus un bikses, ja tev ir liekas.
— Nē, — teica Džakopo, — tādu gan man nav, bet man ir bikses un krekls.
— Tas ir vairāk, nekā man vajadzīgs, un es visu pieņemu ar pateicību, — teica Dantess.
Džakopo ielīda kuģa kajītē un drīz vien atkal iznāca laukā ar abiem drēbju gabaliem, kurus Dantess ar lielu prieku tūdaļ uzvilka.
— Vai jums vēl kas ir vajadzīgs? — jautāja kuģa saimnieks.
— Es vēlētos kādu kumosu maizes un vēl vienu malku no tā varenā ruma, kuru jūs man nupat devāt, jo ir jau pagājis labs laiks, kopš pēdējo reizi tiku ēdis.
Tiešām, bija jau pagājušas četrdesmit stundas, kopš Dantess bija ēdis pēdējās pusdienas.
Matroži atnesa Dantesam maizi, un Džakopo sniedza viņam savu pudeli.
— Kārti pie bakborta! — sauca kapteinis, pagriezdamies pret stūrmani. Dantess, pudeli pie mutes celdams, paskatījās ari uz to pusi, bet pudele palika pusceļā.
— Vai re! — teica kuģa saimnieks. — Kas tad tur Ifas pili ir noticis?
Tiešām, mazs, balts mākonītis, kurš sev bija piesaistījis Dantesa vērību, lidoja ap Ifas pils cietokšņa vaļņiem dienvidu pusē. Acumirkli vēlāk uz kuģīša varēja sadzirdēt no Ifas puses dobju lielgabala šāvienu.
— Ko tad tas nozīmē? — atkal jautāja kuģa saimnieks.
— Laikam šonakt būs izbēdzis kāds cietumnieks, un nu ar šāvieniem dod ziņu apkārtnei, — teica Dantess.
Kuģa saimnieks paskatījās uz Dantesu, kurš gluži mierigi pielika pudeli pie mutes, kad bija izteicis šos vārdus, un dzēra rumu ar tādu labpatiku, ka saimniekam zuda katras aizdomas, kas gribēja viņā rasties.
— Tas ir velnišķi stiprs rums, — sacīja Dantess, ar piedurkni slaucīdams sviedrus, kas sāka viņam pilēt no pieres.
— Lai arī ir, — čukstēja kuģa saimnieks, uzlūkodams Dantesu, — visādā ziņā esmu ieguvis brangu puisi.
Dantess jutās noguris un ļoti uztraukts no piepešā šāviena, tāpēc apsēdās pie stūres gala. Stūrmanis, kurš bija laimīgs, ka radies kāds, kas uzņemas viņa darbu, jautājoši paskatījās uz kapteini, — kapteinis no savas ar zīmi atļāva viņam nodot stūres vadīšanu jaunajam biedram. Dantess nu palika pie stūres un netraucēts un ziņkārīgi neuzlūkots varēja nomierināties un skatīties uz Marseļas pusi.
— Kāds tad mums šodien ir datums? — piepeši jautāja Dantess Džakopo, kurš bija nosēdies netālu no viņa un vairs nelūkojās uz Ifas pili.
— 28. februāris, — viņš atbildēja.
— Un kurš gads? — jautāja Dantess tālāk.
— Kurš gads? Vai jūs gribat zināt, kuru gada skaitli tagad raksta? — izbrīnījies jautāja Džakopo.
— Jā, es gribu to zināt, — atteica jauneklis.
— Vai tad jūs esat aizmirsis, kurā gadā mēs dzivojam?
— Ko tad jūs domājat, — es šonakt pārcietu tik daudz briesmu un šaušalu, — teica Dantess smaidīdams, — ka es varēju gan prātu zaudēt, un mana atmiņas spēja vēl nav atpūtusies no šīs briesmīgās nakts. Es jums tātad prasu: kura gada 28. februāra diena mums šodien ir?