— 1829. gada, — atbildēja Džakopo.
Tātad bija pagājuši tieši četrpadsmit gadi, kopš Dantess bija apcietināts. Deviņpadsmit gadus vecs viņš bija ticis aizvests uz Ifas pili, un trīsdesmit trīs gadus vecs viņš to atstāja.
Sāpīgs smaids pārslīdēja viņa lūpām. Viņš jautāja pats sev, kas pa šo laiku būs noticis ar Mersedesi, kura viņu būs uzskatījusi par mirušu. Tad viņa acīs iedegās ienaida liesma, jo viņš iedomājās tos trīs vīrus, kuriem viņš varēja pateikties par tik ilgu un nežēlīgu ieslodzīšanu cietumā, un viņš pie sevis atjaunoja zvērestu: nepielūdzami un nelokāmi atriebties Danglāram, Fernānam un Vilforam. Jau cietumā viņš bija to zvērējis, un nu šis zvērests nebija vairs tukši draudi, jo šinī acumirklī pats ātrākais Vidusjūras kuģis, pakaļ dzīdamies, nebūtu vairs spējis panākt mazo tartanu, kura ar pilnu vēju steidzās uz Livorno pilsētu.
OTRĀ DAĻA
.
I
Kontrabandisti
Dantess nebija vēl ne pilnu dienu pavadījis uz mazā dženoviešu kuģīša, bet jau zināja, ar ko viņam ir darīšana. Kaut arī nebūdams abata Faria skolnieks, mazā kuģīša „Jaunā Amēlija" kapteinis tomēr puslīdz prata visas valodas, kuras tiek runātas šā lielā ezera piekrastē, kuru mēdz saukt par Viduszemes jūru; viņš varēja sarunāties tikpat labi arābiski, kā provansiešu valodā. Tas viņam ļoti labi noderēja, jo tā viņam nevajadzēja rēķināties ar tulkiem, kuri pa lielākai daļai mēdz būt garlaicīgi un ziņkārīgi ļaudis. Viņam tā bija atvieglota saskarsme ar kuģiem uz jūras, ar barkām piekrastēs un krastmalās, ar visādiem ļaudīm bez vārda, bez kārtas un tēvijas, kuru tik daudz ir jūrmalu pilsētās un kuri dzīvo no noslēpumainiem, tumšiem ienākumiem, kas tiem, kā liekas, nāk no paša likteņa, jo nekādi redzami dzīves līdzekļi nav pamanāmi.
Dantess bija ticis uz kontrabandistu kuģa - kā lasītājs jau sen būs no- jautis. Kuģa saimnieks viņu arī no paša sākuma bija uzlūkojis ļoti neuzticīgi. Šis savādais kapteinis bija pazīstams visiem muitnīcu ierēdņiem gar visu piekrasti, un, tā kā muitnieku un kontrabandistu starpā notiek pastāvīgas sacīkstes viltībā un apšmaukšanā, tad tartanas kapteinis sākumā bija Dantesu uzlūkojis par slepenu muitas ierēdni, kuri reizēm lieto šādu līdzekli, lai atklātu kontrabandistu noslēpumus. Tomēr Dantess ar savu uzstāšanos bija viņa pārbaudījumu spīdoši izturējis un bija atbrīvojies no vismazākajām aizdomām. Kad kontrabandistu kapteinis redzēja lidojam vieglo dūmu mākonīti kā spalvu kušķi ap Ifas pils torņiem un dzirdēja izšaujam lielgabalu, viņš vienu acumirkli domāja, ka ir uzņēmis savā kuģī vīru, kuram par godu tiek izšauts lielgabals, bet arī šādas aizdomas viņu mazāk baidīja; vairāk viņš būtu bijies, ja būtu netīšām uzņēmis pie sevis muitas ierēdni. Šīs otrās aizdomas izzuda tikpat ātri kā pirmās, kad kapteinis redzēja, cik mierīgs joprojām jaunais matrozis.
Edmons tātad bija labākā stāvoklī nekā viņa jaunais kapteinis, jo viņš labi zināja, ka šis kapteinis ir kontrabandists, kamēr kapteinis nezināja, kas ir Edmons. No kuras puses arī nemēģināja viņu iztaujāt tiklab kapteinis, kā arī matroži, Edmons prata veikli izvairīties un nevienu reizi nepārskatījās. Viņš visos sīkumos saviem jaunajiem biedriem stāstīja par Neapoli un Maltas salu, kuru viņš pazina tikpat labi kā Marseļu, un palika uzticīgs savam pirmajam stāstam ar tādu loģiku, kāda darīja godu viņa atmiņai.
Galu galā Dantess apmānīja dženoviešus, neskatoties uz viņu veiklību un viltību. Par labu nāca arī viņa laipnība un viņa zināšanas kuģniecībā, kamēr viņa spēks visiem iedvesa lielu cienību. Bez tam laikam kapteinis piederēja pie tiem gudrajiem ļaudīm, kuri aizvien zina tikai to, ko viņi drīkst zināt, un tic tikai tam, kam vēlas ticēt. Drīz kuģis sasniedza Livorno pilsētu.
Livorno Dantesam vajadzēja pārciest pirmo pārbaudījumu: viņš gribēja redzēt, vai pats sevi pazīs, jo visus šos četrpadsmit gadus viņš pats sevi nebija ne reizes redzējis. Viņš gluži labi atcerējās, kā bija izskatījies kā jauneklis, un vēlējās redzēt sevi kā vīru. Matrožiem viņš bija sacījis, ka savu novēlējumu necirpt matus nu esot izpildījis, tāpēc gāja pie bārddziņa, kuru agrāk bija pazinis. Bārddzinis gan brīnījās par šo vīru ar lielo bārdu un kuplajiem matiem, bet nepazina viņu un gluži mierīgi izpildīja savu pienākumu, apcirpdams Dantesam bārdu un matus.
Kad darbs bija pabeigts un Edmons aptaustīja savu gludo zodu, viņš lūdza pēc spoguļa un lūkojās tanī ļoti uzmanīgi. Viņš tagad bija trīsdesmit trīs gadus vecs, un četrpadsmit gadi cietuma bija atstājuši viņa sejā lielas pārmaiņas. Viņš cietumā bija nokļuvis ar to apaļo, smaidošo, atklāto seju, kādas mēdz būt jaunekļiem, kuru pirmie soļi dzīvē ir gājuši pa puķotām pļavām un kuru cerības par nākotni ir dibinātas uz pagātnes laimīgajiem piedzīvojumiem. Tagad viņa sejā viss bija pārvērties.
Viņa diezgan apaļā, pilnā seja bija kļuvusi iegarena; viņa citkārt smaidošo muti tagad aplidoja drošas un cietas apņēmības vaibsti; viņa sakuplojušās uzacis šķīra dziļa grumba, kas bija radusies no pārdomu skumjām; viņa acis lūkojās dziļi sērīgi un palaikam uzliesmoja drūmos ienaida zibšņos; vaigu krāsa no ilgās noslēgšanās no gaismas un gaisa bija kļuvusi bāla, kāda mēdz būt ziemeļnieku dūšīgo vīru vaigu bārda.
Dziļās un pamatīgās zināšanas, kādas viņš bija mantojis no abata Faria, izplatīja pār viņa seju drošas un visu izdibinošas gudrības starus. Turklāt viņa jau tā augstais, slaikais augums izrādīja vingrību, kādu mēdz nomanīt pie stāviem, kas bijuši spiesti ilgi savaldīt savus spēkus. Viņa balss no raudāšanas un pašapceres bija pieņēmusi svešādu maigumu, kuram tomēr laiku pa laikam skanēja cauri pat niknas skaņas. Viņa acis, pieradušas pie pastāvīgas pusgaismas, ar laiku bija ieguvušas sevišķu, bet retu īpašību: tumsā redzēt kā vilkam. Edmons pasmaidīja, sevi uzlūkodams, viņa vecais draugs nebija viņu pazinis, — viņš jau pats sevi tik tikko varēja atkal pazīt.