„Jaunās Amēlijas" kapteinis, kuram ļoti rūpēja paturēt tādu krietnu vīru kā Edmons, bija viņam piesolījis dažādus labumus, un Edmons uz laiku arī palika, bet ne ilgāk kā uz trim mēnešiem. Kad pie bārddziņa bija licis sevi pārvērst, viņš tūdaļ devās uz drēbju veikalu, kur nopirka matrožu uzvalku. Šāds matrožu uzvalks dienvidu zemēs ir ļoti vienkāršs: baltas bikses, strīpains krekls un frīģiešu cepure. Šādā uzvalkā Edmons parādījās atkal saviem biedriem un atdeva Džakopam aizdotās drēbes. Kapteinis nemaz negribēja atkal pazīt šinī smalkajā vīrā to nabaga vīreli ar garo, biezo bārdu, lielajiem, dūņu pilnajiem matiem, kas pilēja no jūras ūdens, kailu un tik tikko dzīvu, kuru viņš bija izglābis un uzņēmis savā kuģī.
Kapteinis bija rosīgs un uzņēmīgs vīrs un nemīlēja velti zaudēt laiku. Tikai astoņas dienas viņi palika Livorno un piekrāva savu kuģi pilnu ar aizliegtām kokvilnas precēm, muslīniem, visādām angļu precēm un tabaku, kuru valdība nebija paspējusi apzīmogot ar muitas zīmogu. Kapteinim visur vajadzīgas šīs preces no Livorno, kura bija brīvosta un kurā preces netika aplūkotas; vajadzēja preces izvest un nogādāt uz Korsiku, kur zināmi spekulanti jau gaidīja, lai bez muitas varētu tās ievest Francijā. Drīz viņi izbrauca no Livorno.
Edmons nu brauca atkal pa debeszilo jūru, savas agrās jaunības darbības vietu, kuru viņš tik bieži bija redzējis sapņos cietumā. Kuģis tuvojās Napoleona tēvijai. Kad otrā rītā ļoti agri kuģa saimnieks iznāca no kajītes, viņš atrada Dantesu atslējušos pie kuģa malas un savādu skatienu aplūkojam augstās klinšu kraujas, kuras degošā saule apgaismoja iesarkaniem stariem: tā bija Monte-Kristo sala. „Jaunā Amēlija" pabrauca salai garām apmēram pusjūdzes attālumā un devās tālāk uz Korsiku.
Braukdams garām Monte-Kristo salai, Dantess domāja, ka viņam tikai vajadzētu lēkt jūrā un viņš pēc pusstundas būtu sasniedzis savu apsolīto laimības zemi. Bet tad viņš apdomājās, ko tur iesāktu bez rīkiem, ar ko uzmeklēt savu bagātību, bez ieročiem, ar ko to apsargāt. Un ko sacītu kuģa ļaudis un kapteinis? Nē, viņam vajadzēja gaidīt, viņš jau bija mācījies gaidīt cietumā, četrpadsmit gadus gaidīt savu brīvību, tagad viņš uz bagātību varēja pagaidīt vēl pusgadu vai gadu.
Kad ausa diena, kuģis atradās netālu no Alerijas. Visu dienu viņi brauca gar krastu. Vakarā tika aizdegti ugunskuri, no kuriem kuģotāji varēja redzēt, ka var bez briesmām piestāt krastā; par atbildi kuģis uzvilka mastā ne karogu, bet laternu un tuvojās krastam šāviena attālumā.
Dantess bija pamanījis, ka kapteinis bija uzlicis divus mazus lielgabalus, kad viņi tuvojās krastam, bet šovakar viss pagāja mierīgi. Četras laivas tuvojās kuģim, no kuģa pretim arī tika izsūtīta laiva; šīs piecas laivas tik labi zināja savā starpā saprasties, ka ap pulkstens diviem no rīta visa kontrbandas krava no „Jaunās Amēlijas" bija pārvesta uz krastu drošā vietā. Vēl tajā pašā naktī notika peļņas sadalīšana — tik ļoti kārtīgs bija kapteinis šādās veikala lietās, — katrs matrozis saņēma savu daļu- simt Toskānas liru, tas ir, apmēram astoņdesmit franku.
Otrais veikals izdevās tikpat labi kā pirmais: «Jaunajai Amēlijai" smaidīja laime. Šoreiz krava bija vedama uz Lūkas pilsētu Itālijā un sastāvēja gandrīz vai vienīgi no Havannas cigāriem un spāniešu vīniem. Bet aizbraucot piepeši iejaucās muitas ierēdņi, kuri mūžīgi traucēja kapteiņa darbību: izcēlās mazs kautiņš, viens muitnieks krita, divi matroži tika ievainoti; viņu vidū arī Edmons, bet lode, par laimi, bija ķērusi tikai miesu kreisajā plecā un kaulu atstājusi sveiku.
Dantess bija gandrīz vai laimīgs par šo mazo starpgadījumu, kurš rādīja, ka viņš droši izturas briesmās un prot paciest sāpes. Viņš redzēja arī krītam muitnieku, un viņa sirds nedrebēja. Viņš bija nocietinājies un varēja uzņemt cīņu pret sabiedrību un tās aizstāvjiem.
Kad Dantess ievainots bija pakritis, Džakopo viņam piesteidzās līdzcietīgi klāt un neatstāja viņu visu laiku, kamēr jaunais jūrnieks izveseļojās, pateicoties dažām tautas zālēm. Edmons, gribēdams Džakopo vēl vairāk pārbaudīt, deva viņam savu daļu no kontrabandas peļņas, bet Džakopo to dusmīgi atraidīja, un abi vīri kļuva draugi. Vienkāršais kuģinieks Džakopo manīja Dantesa garīgo pārsvaru par sevi un labprāt to atzina. Dantess atkal viņu lūkoja ieinteresēt apzinīgākai dzīvei un vaļas brīžos mācīja viņam tās zinātnes, kuras pats bija mācījies no abata Faria. Džakopo viņam sekoja uzmanīgi un ar lielu cītību, izsalcis pēc zināšanām kā visi ļaudis no zemākām šķirām, kuri arī grib tikt pie gaismas.
Un kad Džakopo šaubīdamies jautāja:
— Kam man, nabaga matrozim, der zināt visas tādas augstas lietas?
Tad Edmons atbildēja:
— Kas zina, kas no tevis vēl iznāks. Tavs tautietis — korsikānietis Napoleons kļuva par ķeizaru.
Tā bija atkal pagājuši divi mēneši. Edmons bija tapis par tikpat labu piekrastes braucēju kā agrāk bija drošs tālbraucējs. Viņš bija iepazinies ar visiem kontrabandistiem, zināja visas viņu slepenās zīmes. Vairāk nekā divdesmit reižu viņš bija garām braucis Monte-Kristo salai, bet ne reizes viņam nebija izdevies pie tās piestāt. Nu viņš apņēmās, kad būs aizgājis no „Jaunās Amēlijas", nopirkt sev barku, — jo bija iekrājis jau pāri par simts piastru, — un tad doties uz salu, kaut gan arī baidījās no savu biedru ziņkārības.