Viņš vēl atradās šādās šaubās, kad kapteinis atkal reiz paņēma viņu līdzi uz Livorno kontrabandistu krogu, kuru ar pilnām tiesībām varēja saukt par kontrabandas biržu, jo tur tika noslēgti visi lielākie kontrabandas veikali. Cik daudz reižu Dantess šeit bija pie sevis pārdomājis, kādu varu vajadzētu iegūt vīram, kurš spētu šos nesakārtotos, velti izgaisinātos spēkus sakopot un vadīt pēc savas gribas.
Šoreiz kontrabandas biržā bija runa par lielu uzņēmumu: ar turku tepiķiem, austrumnieku zīda audumiem un kašmiru piekrauts kuģis bija novedams uz neitrālu vietu, kur kravu varētu saņemt, lai to nogādātu franču piekrastē. Radās jautājums, kā to vislabāk izdarīt; pejņa bija cerama laba — uz katru vīru pa piecdesmit sešdesmit piastriem.
„Jaunās Amēlijas" kapteinis lika priekšā par neitrālo vietu izmantot Mote-Kristo salu, jo tā bija neapdzīvota un brīva no muitas ierēdņiem un kareivjiem, it kā Merkurija — tirgotāju un zagļu dieva — tieši šīm nolūkam jūrā iemesta.
Monte-Kristo vārdu dzirdot, Dantesam sirds priekā iedrebējās: viņš piecēlās, lai nepamanītu viņa uztraukumu. Priekšlikumu visi pieņēma, un jau nākamajā naktī bija jāizbrauc.
II
Monte-Kristo sala
Dantess pēdīgi itin vienkārši varēja cerēt sasniegt savu laimes salu gadījuma dēļ. Visu nakti viņš pavadīja drudžainā uztraukumā. Arī dienā uztraukums nemazinājās, bet viņš prata to neizrādīt, apslēpdams to ar sagatavošanas darbiem, kurus matroži pa paradumam veica vairāk pēc viņa nekā kapteiņa pavēlēm. Arī vecais kapteinis to manīja, bet neņēma ļaunā, jo uzskatīja Edmonu par sava amata pēcnācēju.
Vakarā „Jaunā Amēlija" izbrauca no Livorno ostas. Jūra bija mierīga. Dantess izskaidroja, ka visi varot iet pie miera, viņš palikšot nomodā; un, kad maltietis, — tā Dantesu mēdza saukt, — to sacīja, tad varēja paļauties, ne vienreiz vien tas bija jau izmēģināts. Dantess, no cietuma vientulības atkal atdots pasaulei, nereti juta vajadzību pēc vientulības, un kur gan vientulība ir plašāka un dzejiskāka nekā uz kuģa, kad nakts tumsā brauc pa bezgalīgās jūras klusumu?
No rīta agri kapteinis iznāca un Dantess likās gulēt, bet pēc dažām stundām nemiers viņu dzina atkal uz kuģs klāja. Bija redzamas Monte- Kristo salas klintis; gaiss bija tik dzidrs, ka lielajā tālumā varēja izšķirt visus priekšmetus. Spilgtās krāsās — sarkanās un zilās — austra apspīdēja salu. Laiku pa laikam silta vēja dvesma pūta Dantesam kvēlojošajos vaigos. Spēlētājs, kura laime bija atkarīga no kārtīm, vai tās krīt uz vienu vai otru pusi, nevar sajust tik lielu uzbudinājumu, kā Dantess to pārdzīvoja cerību uztraukumā. Pagāja diena, pienāca nakts. Pēdīgi ap pulkstens desmitiem viņi piestājās pie salas. „Jaunā Amēlija" bija ieradusies pirmā, noņēmēja kuģis vēl nebija pie krasta. Dantess nevarēja nociesties un pirmais nolēca zemē. Bija jau gluži tumšs, bet ap pulkstens vienpadsmitiem no jūras pacēlās mēness un sudraboti atspīdēja viļņi. Drīz vien mēness bālie stari kā gaismas plīvurs klājās pār visu klinšaino salu.
Kuģa „Jaunās Amēlijas" ļaudīm sala bija labi pazīstama; arī Dantess bija uz tās agrāk bijis, bet maz pazina tās iekšieni. Viņš tāpēc vaicāja Džakopam:
— Kur mēs šonakt pārgulēsim?
— Nu, uz kuģa, — tas atbildēja.
— Vai nebūtu labāk iet alās?
— Kādās alās?
— Nu, uz salas taču ir alas.
— Es šeit nepazīstu nekādas alas, — atteica matrozis.
Dantesam uz pieres parādījās auksti sviedri.
— Vai tad nav nekādu alu Monte-Kristo salā? — viņš vēlreiz jautāja.
— Nav nekādu.
Vienu acumirkli Dantess palika stāvam kā apstulbis; tad viņš apdomājās, ka šīs alas kaut kāda gadījuma dēļ pa tiem garajiem trīssimt gadiem varētu būt tikušas aizbērtas vai arī kardināls Spada tās drošības dēļ aizbāzis. Galvenais bija — atrast aiztaisīto ieeju. Pa nakti to meklēt būtu bijuši veltīgi pūliņi; Dantess atlika meklēšanu uz nākamo dienu. Turklāt drīz vien parādījās norunātās zīmes, atnāca otrais kuģis un tūdaļ notika preču pārkraušana.
Neviens nemanīja, kas pārņēmis visu Dantesa prātu. No rīta agri viņš paņēma šauteni, pulveri un lodes uz paskaidroja, ka gribot drusciņ pastaigāties un varbūt nošaut kādu kalnu kazu. Neviens viņu neatturēja, tikai Džakopo gribēja viņu pavadīt, un viņš neiedrošinājās viņu atraidīt, lai neceltu aizdomas. Bet tiklīdz bija nošāvis vienu kazu, viņš aizsūtīja Džakopo ar medījumu atpakaļ pie biedriem, lai tie pagatavotu krietnas brokastis. Viņš pats devās tālāk.
Drīz Dantess nokļuva uz kādas takas un tuvojās tai vietai, kur, pēc viņa domām, vienīgi varēja atrasties apsolītās alas. Vērīgi aplūkodams apkārtni un celiņu, kurš veda no ostas augšup, viņš bija pamanījis pie dažām klintīm it kā iecirtumus un iegriezumus, kurus varēja būt izdarījušas tikai cilvēku rokas.
Šur un tur šis zīmes likās nozūdam, nereti tās bija apaugušas ar sūnām vai to priekšā bija izauguši miršu krūmi;, bet kad Edmons pašķīra zarus, viņš tomēr atkal pazina zīmes, kas likās vedam liz zināmu vietu, kuru kardināls laikam bija gribējis atzīmēt.
Bet apmēram soļus sešdesmit no ostas Edmonam likās, ka zīmes beidzas, vismaz tās neveda ne uz kādu alu. Liels, apaļš klints gabals, kurš atbalstījās uz mazāka — cieta pamata, bija vienīgais mērķis, uz kuru zīmes likās vedam. Edmonam iekrita prātā, ka viņš varbūt nav zīmju galā, bet to sākumā; viņš griezās atpakaļ un gāja pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis.
Tikmēr viņa biedri jau pilnā sparā cepa un visu sagatavoja brokastīm. Te viņi ieraudzīja Edmonu klinšu augstumā pārdroši lecam no vienas klints uz otru. Viens no biedriem izšāva, un Edmons pēc šās zīmes skriešus devās uz viņu pusi. Bet kamēr vēl visi apbrīnoja viņa ātro un drošo skriešanu un veiklību, piepeši Edmonam paslīdēja kāja. Biedri redzēja, ka viņš iekliedzās, un — pazuda no viņu acīm.