Visi uzlēca un metās viņam palīdzēt, jo visi viņu mīlēja. Džakopo bija pirmais, kas piesteidzās viņam klāt. Viņš atrada Edmonu asiņainu un gandrīz vai bez samaņas guļam; viņš likās bija nokritis no divpadsmit līdz piecpadsmit pēdu augstuma. Viņam iepilināja mutē dažas lāses ruma un viņš drusciņ atspirga.
Edmons atvēra acis un žēlojās par stiprām sāpēm celī, par dūrējiem sānos un smagumu galvā. Biedri gribēja viņu nest uz kuģi, bet kad tie viņu aizskāra un pacēla, viņš skaidroja, ka jūt lielas sāpes un nevar paciest pārnešanu. Viņš lūdza, lai biedri neliekas traucēties un iet ēst.
Kad viņi stundu vēlāk atkal atnāca, Edmons bija gan aizvilcies uz labāku vietu turpat netālu, bet viņa sāpes bija kļuvušas stiprākas.
— Viņš laikam būs pārlauzis ribas, — čukstēja kapteinis, — bet viņš ir krietns biedrs, mēs nevaram viņu atstāt; raudzīsim, kā aiznest viņu uz kuģi.
Bet Dantess paskaidroja — labāk uz vietas nomirt nekā ļaut sevi aizskart un nest.
— Nu, lai tad nāk, kas nākdams, — teica kapteinis, — lai neviens nesaka, ka mēs esam labu biedru atstājuši bez palīga, — mēs paliksim šodien vēl šeit un brauksim tikai rīt!
Matroži ļoti izbrīnījās par šādu priekšlikumu, bet neviens nerunāja pretī. Kapteinis bija pazīstams kā stingrs aukstas sirds vīrs; ka viņš šoreiz gribēja atsacīties no liela pasākuma un krietnas peļņas, tas visus pārsteidza. Bet Dantess nevēlējās pieņemt šo labsirdību un tāpēc kapteinim sagādāt lielus zaudējumus.
— Nē, — viņš teica kapteinim, — es biju neveikls, un man jāatbild par sekām. Atstājiet tikai man mazliet maizes, šauteni, pulveri un lodes, lai varētu nošaut kādu kazu vai arī aizsargāties, un dzelzs kapli, lai varētu sev izcirst kādu bedri par patvērumu, ja jūs varbūt ilgāk šurp neatbrauktu.
— Bet tu jau šeit nomirsi badā, — teica kapteinis.
— Tik ļauni gan nebūs; bet, ja tā, tad jau labāk nekā ciest briesmīgas sāpes, kad mani pakustina.
Kapteinis paskatījās uz savu kuģi, kurš mierīgi šūpojās ostā.
— Ko tad lai mēs darām, maltieti? — viņš jautāja. — Mēs nevaram tevi vienu pamest, bet arī nevaram ilgāk kavēties.
— Brauciet vien! Brauciet vien! — teica Dantess.
— Mēs paliksim tur vismaz astoņas dienas, un arī tad mums būs ar līkumu jābrauc šurp.
— Klausieties, — atteica Dantess, — kad jūs sastopat ceļā kādu zvejnieku barku, kas nāk uz šo pusi, tad ieminieties tai par mani! Es esmu ar mieru samaksāt piecdesmit piastru par savu pārvešanu uz Livorno. Ja ceļā nesastopat nevienu, tad atbrauciet paši.
Vēl gan Džakopo piedāvājās palikt pie Edmona un atstāt sagaidāmos piecdesmit piastrus peļņas, bet Edmons noteikti atraidīja viņa labsirdīgo priekšlikumu. Kontrabandisti nu Edmonam atstāja visu, ko viņš bija prasījis, un aizbrauca, sirsnīgi no viņa atvadījušies.
Kad viņi nebija vairs redzami, Edmons nodomāja, cik dīvaini, ka šajos vīros, kurus parasti mēdz uzskatīt par gluži pagrimušiem, par cilvēces padibenēm un atkritumiem, atrodama tāda sirsnība un uzupurēties spējīga līdzjūtība! Tad viņš aizlīda līdz klints virsotnei un noskatījās, kā kuģis sarīkojās un pēdīgi aizbrauca viegli un cēli kā kaiva, kura grasās aizskriet tālumā un, vispirms lēni ligojas vi|ņos, lai tad bultas ātrumā aizlaistos. Pēc stundas tartana vairs nebija saredzama.
Tad Dantess, kurš tikai tīšām, bet ne stipri bija savainots, pacēlās kājās slaiks kā kalnu stirna, paņēma savu šauteni un kapli un steidzās projām uz to klints gabalu, kurp viņu bija novedušas noslēpumainās zīmes.
Un tagad viņš sauca, atcerēdamies pasaku par arābu zvejnieku, par kuru viņam bija stāstījis vecais abats Faria: — Sezam, Sezam, atveries!
III
Manta tiek atrasta
Maija saules stari krita stāvus uz zemi, un tik silti un dzīvinoši uz — klintīm, ka pat tās likās ar labpatiku baudām šo siltumu. Miršu un olīvu koku lapas čaukstēja gandrīz vai metāliskās skaņās. Uz katra soļa, ko spēra Edmons, viņš iztraucēja raibus kukainīšus, smaragdā un zeltā spīdošas ķirzaciņas. Pa lēzenākiem pakalniem ganījās meža kazas. Visa sala bija tūkstošiem dzīvību apdzīvota, un tomēr Edmons bija viens un it kā bailīgi lūkojās apkārt, kā ceļotājs, kam tuksnesī šķiet, ka viņu uzlūko kaut kādas būtnes.
Šīs savādās jūtas Edmonu pārņēma tik stipri, ka viņš atkal pameta savu nodomāto darbu un vēlreiz uzkāpa salas augstākajā klintī, lai vēlreiz mestu skatienu uz bezgalību, kura pletās viņam visapkārt. Viņš redzēja kuģi, kurš šorīt jau agri bija aizbraucis, iegriežamies Bonifācija jomā, ,Jaunā Amēlija", uz otru pusi braukdama, bija pie Korsikas krasta. Neviens cits kuģis visapkārt nebija redzams, tikai plaša, bezgalīga, tukša jūra.
Edmons nomierinājās un strauji nokāpa lejā. Jau pirmīt viņš ar vienu acu uzmetienu bija pamanījis, ka jūras līcis pie salas tiešām bija tik plats un dziļš, ka tajā varēja iebraukt mazs kuģis.
Kardināls Spada, negribēdams, ka viņu kāds pamana, varēja būt šinī līcī iebraucis un tad, iedams pa taku, kura bija ar zīmēm apzīmēta, pašā galā savu mantu apracis. Dantess jau bija nonācis līdz apzīmētajai apaļajai klintij, tikai vienas domas viņu darija nemierīgu: kā gan kardināls bez palīga bija spējis uzcelt šo lielo klints gabalu, kurš varēja būt piecus sešus centnerus smags?
Piepeši viņam iekrita prātā, ka akmeni varbūt nevajadzēja pacelt, bet gan novelt. Viņš steidzās aplūkot to vietu, kurā akmens varēja būt atradies agrāk. Patiešām, viņš arī uzgāja mazu nokāri, kura likās mākslīgi taisīta. Akmens likās bija pa to noslīdējis uz leju un palicis guļam kādam otram akmenim virsū. Klints atbirzumi un oļi likās bija rūpīgi salikti kopā, lai izdzēstu visas pazīmes, ka šeit rīkojušas cilvēka rokas. Tad beidzot laikam viss bija apsegts ar zemi un apsēts ar zaļumiem, tā kā vecā klints Bija pilnīgi līdzīga citām. Dantess aši atkasīja zemi un viņam šķita, ka tiešām ir ieraudzījis šo mākslīgo veidojumu. Tad viņš sāka ar kapli apstrādāt laika gaitā satrunējušo mūri.