Pēc desmit minūtēm mūris sāka padoties, un viņš bija izcirtis tādu caurumu, ka varēja iebāzt roku. Nu viņš nocirta paresnu eļļaskoku, noplēsa tam zarus un lietoja to kā lauzni, bet klints bija par cietu — pats Herkuless to nebūtu spējis pakustināt.
Nu Dantess izdomāja, ka viņam vispirms jāiekustina pamats. Bet kā to darīt? Te viņam ienāca prātā pulveris, kuru viņam bija iedevis Džakopo. Viņš ar kapli izcirta caurumu starp abām klintīm, piebēra to ar pulveri, saplēsa savu kabatasdrānu un izgatavoja no tās degli, kuru uzlika uz pulvera. Tiklīdz deglis bija aizdedzināts, viņš ātri steidzās projām. Tūdaļ atskanēja liels troksnis; pulveris sprāgstot bija satricinājis augšējo klinti un galīgi sagrāvis apakšējo. No caurumiem izskrēja lieli kukaiņu bari un izrāpās čūskas.
Dantess nu tuvojās sprādziena vietai. Augšējā klints bez pamata svērās uz vienu pusi; šo pusi Dantess vēl vairāk paraka, tad ar eļļaskoka palīdzību lūkoja turp novelt augšējo klinti. Pēc ilgiem pūliņiem klints beigās tomēr sāka padoties, sazvēlās vēl vairāk, tad sāka velties un krist lejā no kraujas, līdz beidzot ar troksni iegāzās jūrā. Augstu pacēlās balti, putojoši viļņi un apraka to uz mūžu mūžiem. Apaļajā plankumā, uz kuru bija balstījusies klints, Dantesam tagad parādījās dzelzs riņķis, kas bija piestiprināts pie akmens plātnes.
Dantess priecīgā pārsteigumā iekliedzās. Viņa sirds neganti pukstēja, kājas drebēja, acis viņam pieplūda ar asinīm, viņš bija spiests apstāties. Bet tikai acumirkli viņš kavējās, tad iebāza roku riņķī un lēni uzcēla plātni, aiz kuras parādījās stāvas trepes, kuras veda lejup dziļā, tumšā alā.
Cits būtu tūdaļ meties iekšā; Dantess palika stāvot bāls un šaubīdamies.
— Nu vajag saņemt vīra dūšu, — viņš sev teiea. — Nevajag ļaut, lai tevi nomāc ļaunas aizdomas, varbūt tomēr alā nekā nav. Vai es velti tik ilgi esmu cietis, lai tagad ļautos izmisumam?
Mirkli viņš palika stāvot, lūkodamies tumšajā alā.
— Vai Bordžija tomēr beidzot nevar būt atradis šo slēptuvi, — viņš sacīja, — un mantu no tās izņēmis, jo viņa laupītāja skatienam nekas zem saules nepalika apslēpts. Tomēr, — viņš turpināja, — kaut arī tagad domāju, ka visas cerības ir muļķīgas, tad tomēr iesākto meklēšanu gribu turpināt vienīgi ziņkārības dzīts.
Un ar puszobgalīgu, pusnicinošu smaidu viņš nokāpa alā.
Dantess bija pārsteigts, ka dziļās tumsības un biezā smacīgā gaisa vietā šeit atrada zilganu gaismu. Gaisma un gaiss šeit iespiedās ne tik vien pa caurumu, kuru viņš bija izcirtis, bet arī pa klints starpām, kuras no ārpuses nemaz nebija ieraugāmas. Ala bija no granīta, un tās sienas mirdzēja it kā ar dimantiem apsētas.
— Ak, — sacīja Edmons, — tās laikam būs tās mantas, kuras kardināls atstājis, un kad abats sapnī redzēja šīs mirdzošās sienas, viņš arī ticēja, ka manta šeit patiesi atrodas.
Tomēr Edmonam iešāvās prātā testamenta vārdi, kurus abats viņam bija licis iemācīties no galvas: „Otras alas attālākajā kaktā."
Dantess bija atradis tikai vienu alu; tagad viņam bija jāuzmeklē otra.
Viņš pārdomāja. Otrai alai, zināms, vajadzēja atrasties dziļāk salas iekšienē. Viņš izmeklēja un izklauvēja klinšu sienas visapkārt, kur, pēc viņa domām, vajadzēja būt ieejai otrajā alā, kura laikam arī bija rūpīgi apslēpta. Nekur nebija dzirdamas dobjas skaņas, un Dantesa pieri jau klāja sviedri. Pēdīgi viņam likās, it kā skanētu dobjāka atbalss. Viņš smalki aplūkoja šo vietu, un, kur neviens cits laikam nekā nebūtu pamanījis, viņš kā ilggadējs cietumnieks noģida, ka šeit tiešām vajag būt caurumam. Nu viņš vēl pārmeklēja visas citas sienas, vai nebūtu kaut kur vēl dobjākas skaņas, bet, nekā neatrazdams, atgriezās pirmajā vietā.
Stiprāk cērtot, piepeši no sienas sāka birt it kā kaļķi, zem kaļķiem parādījās vienkāršs, balts akmenis. Caurums klintī bija slēgts ar citu akmeni, tam virsū bija uzmesti kaļķi, kuri vēlāk pārkrāsoti pārējo klints sienu krāsā. Tālāk kaļot, Dantess mūrī atrada šķirbu; te viņam vajadzēja tālāk rakt ar kapli.
Kādi noslēpumi tomēr atrodas cilvēka dabā! Pēc katra pierādījuma, ka Faria nav maldījies, Dantess nekļuva vis priecīgāks, bet gan domīgāks un gandrīz vai zaudēja dūšu. Jaunais atradums, kuram vajadzēja pavairot viņa spēkus, tos gandrīz vai laupīja. Kaplis viņam tik tikko neizkrita no rokām.
Viņš atspiedās pret klints sienu un noslaucīja pieri, tad izkāpa no alas, pats sev sacīdams, ka grib apskatīties, vai tuvumā neesot kāds, kas varētu noskatīties; bet patiesībā viņam vajadzēja svaigu gaisu, jo viņš juta, ka tuvojas ģībonis.
Sala bija tukša. Saule atradās tieši pusdienas laikā un likās viņu apsargājam ar savām ugunīgajām acīm; tālumā bija redzamas garām peldam mazas zvejnieku laivas ar baltām burām. Dantess vēl nekā nebija ēdis, bet viņš šai mirklī nespēja nekā iebaudīt. Viņš iedzēra tikai dažus pilienus ruma un, tā kā nu bija drusku iestiprinājies, atkal atgriezās alā. Viņš paķēra kapli un sāka atkal darboties. Pēc dažiem cirtieniem viņš manīja, ka akmeņi nebija kopā salaisti, bet tikai cits citam blakus nolikti un ar kaļķiem apmesti. Viņš atvēla vienu akmeni, tad vairākus un drīz vien pārliecinājās, ka patiesi ir vēl otra ala, kurā varēja it ērti ieiet. Pirms Edmons iegāja alā, viņš vēlreiz saņēma dūšu tam gadījumam, ka tomēr varētu būt maldināts. Beidzot viņam bija tik daudz spēka, ka varēja ieiet alā.