Šī otrā ala bija zemāka, tumšāka un atbaidošāka nekā pirmā. Gaiss, kurš tikai tagad iespiedās pa izcirsto caurumu, bija visai nelabs un ar to slāpējošo smaku, kādu Dantess bija cerējis atrast pirmajā alā. Viņš atkāpās un ļāva vispirms ieplūst svaigam gaisam. Kad beidzot varēja alā ieiet, viņš pamanīja, ka kreisajā pusē no cauruma bija tumšs kakts, bet Dantesa acīm nekāda tumsa nebija necaurredzama. Viņš alā apskatījās visapkārt, — tā bija tukša tāpat kā pirmā. Manta, ja patiesi tāda bija un šeit atradās, bija laikam aprakta šinī tumšajā kaktā.
Izšķirīgā stunda bija pienākusi. Dantess sajuta nāves bailes. Vēl tikai dažas pēdas zemes tam bija jāparok, tad viņš sajutīs vai nu vislielāko prieku, vai arī vislielāko izmisumu. Viņš tuvojās kaktam ar ciešu apņēmību un sāka spēcīgi rakt zemi. Pie piektā vai sestā dūriena kaplis atsitās pret dzelzi. Neviens zvans nebūtu uz Edmonu atstājis tādu iespaidu kā šīs skaņas. Ja būtu bijis iespējams, viņš būtu kļuvis vēl bālāks nekā jau bija. Viņš raka tālāk tanī pašā vietā un atdūrās uz tādu pašu šķērsli, tikai skaņa bija mazliet citāda…
„Tā būs ar dzelzi apsista kaste," viņš domāja.
Šinī acumirklī alu aptumšoja kāda garāmskrejoša ēna. Dantess nosvieda kapli, paķēra bisi un steidzās ārā. Tā bija bijusi meža kaza, kura bija paskrējusi garām alai un ganījās turpat zālē. Būtu bijis labs gadījums sagādāt pusdienām mielastu, bet viņš bijās ar šāviena troksni atsaukt šurp kādu nevajadzīgu ciemiņu. Viņš acumirkli padomāja, tad nocirta sveķainu koku, aizdedzināja to pie gruzdošām oglēm, kuras bija atstājuši kontrabandisti, un tad ar šo lāpu devās atpakaļ alā. Viņš negribēja zaudēt nekā no tā, ko tagad cerēja redzēt.
Dantess ar lāpu apgaismoja alu un pārliecinājās, *ka ar kapli patiešām bija atdūries pret koku un dzelzi. Tagad viņš iesprauda lāpu alas sienā un strādāja tālāk. Drīz vien bija atrakts trīs pēdu garš un divu pēdu plats laukums, un Dantess varēja aplūkot ar dzelzīm apsistu ozola kasti. Vidū uz vāka atradās sudraba plate, kurai zeme nebija nekā laupījusi no tās spožuma un uz kuras lepojās Spadu nama ģerbonis, kardināla cepure un zobens. Dantess attiecībā uz šā ģerboņa nozīmi nevarēja kļūdīties; Faria viņam diezgan bieži to bija aprakstījis. Tagad vairs nebija šaubu, manta patiesi atradās šeit. Kas gan būtu alā ar tādām pūlēm ieracis tukšu kasti?
Darbs gāja strauji uz priekšu, un tagad ari Dantess vidū ieraudzīja atslēgu un katrā pusē vēl piekaramo atslēdziņu un klamburus. Visur pēc tā laika paražas bija izkalti izgreznojumi, kuriem tagad bija divkārša vērtība. Dantess mēģināja kasti pacelt vai atvērt. Trejas' atslēgas kā uzticami sargi ne par ko negribēja mantu atdot. Viņš dzina kapļa aso malu starp vāka eņģēm, un beidzot, pēc lielām pūlēm, vāks atsprāga vaļā.
Dantesam uznāca it kā drudža reibonis; viņš paķēra šauteni un nostājās blakus kastei. Vispirms viņš aizmiedza acis kā bērni, kuri savā fantāzijā grib vairāk zvaigžņu ieraudzīt nekā īstenībā ir pie debesīm redzamas; tad viņš acis atkal atdarīja un stāvēja kā apstulbis.
Kaste bija sadalīta trijās daļās: no pirmās viņam pavājā apgaismojumā pretim mirdzēja zelta dālderi, otrā rūpīgi iepakoti glabājās lieli zelta gabali; trešajā viņš beidzot varēja rakņāties pa pērlēm un dimantiem, kuri, ja tiem lika tecēt caur pirkstiem, bija it kā mirdzošs lietus un skanēja tā, it kā krusa sistos pret loga rūtīm.
Kad Edmons ar trīcošām, karstām rokām ilgi bija vandījies savās mantās, viņš uzlēca un ārprātam līdzīgā uzbudinājumā skraidīja pa alu. Tad viņš izskrēja ārā un uzkāpa uz kādas klints, no kuras varēja pārredzēt visu salu un jūru. Nekur nebija ieraugāma neviena bura, ne laiva. Viens pats! Gluži viens ar šo bezgalīgo, neaprēķināmo, pasakaino mantu! Vai viņš gulēja, vai bija nomodā? Vai tas bija sapnis, vai patiesība?
Viņš skraidīja apkārt pa salu savā priekā meža kazas un jūras putnus izbaidīdams. Kad beidzot bija gluži piekusis, viņš nāca lēnām atpakaļ uz alu, arvien vēl par savu laimi šaubīdamies. Ieskatīdamies savā mirdzošajā dimanta bedrē un nespēdams savaldīt savu pārplūštošo sirdi, viņš nokrita ceļos. Tikai tagad viņš jutās apmierināts un neizsakāmi laimīgs, jo tikai tagad viņš sāka ticēt savai laimei.
Viņš sāka savu mantu skaitīt: tur bija tūkstošiem zelta gabalu, katras divas līdz trīs mārciņas smags. Tad viņš uzrakņāja aptuveni divdesmit pie
cus tūkstošus zelta dālderu, no kuriem katrs bija apmēram astoņus frankus vērts. Dālderi bija kalti pāvesta Aleksandra VI un viņa priekšteču laikā. Tagad ši kastes daļa bija vēl tikai līdz pusei iztukšota. Beidzot viņš vēl atrada pērles, dārgakmeņus, dimantus, kuru vērtība to mākslinieciskās apstrādes dēļ bija divkāršojusies; to bija desmitreiz tik daudz, cik Dantess varēja riekužā saņemt.
jau sen gai- vakar uzkāpa pats tukšums
Dantess redzēja, ka diena iet uz beigām un ka pēdīgi tumsa pārklāj alu. Baidīdamies, ka netiek pārsteigts, viņš paņēma šauteni un atstāja alu. Viņš drusciņ iebaudīja maizi un vīnu, tad aizvēla alai priekšā akmeņus un pats nolikās gulēt uz akmens, savām miesām aizsargādams dārgumus. Šī nakts bija viena no tām šausmīgajām un tomēr patīkamajām naktīm, kādas Dantess jau vairākas bija izbaudījis savā dzīvē.
IV
Nepazīstamais
Pēdīgi atausa diena, kuru Dantess ar vaļējām acīm bija dījis. Līdz ar pirmo saules staru viņš piecēlās un tāpat kā salas augstākajā klintī lūkoties visapkārt. Tālumā bija tāds kā vakar.