Tad Edmons atkal nokāpa lejā pie savām mantām, piebēra kabatas ar dārgakmeņiem, tad aiztaisīja dārgumu kasti ar dēļiem, cik labi vien varēdams, uzmeta virsū zemi, nolīdzināja to un kājām piemīdīja, lai nevarētu šo vietu atšķirt no apkārtnes. Nu viņš atstāja alu, cieši aizdarīja to ar akmeņiem, tad atstāja arī otru alu un, pa trepēm augšā uzkāpis, uzcēla akmens plātni uz ieejas, uzkrāva uz plātnes akmeņus, kuriem starpā vēl iebēra zemi, iesprauda un iedēstīja mirtes un citus krūmus zemē un aplaistīja tos ar ūdeni, lai tie augtu un aizsegtu ieejas vietu. Beigās viņš vēl, cik nu spēdams, lūkoja padarīt nepazīstamas pēdas, izkaisīja, smiltis un noslaucīja pēdu nospiedumus, un tad nepacietīgi sāka gaidīt savus biedrus.
Viņš tagad nevarēja šeit palikt un kā pūķis sargāt savu mantu; viņam vajadzēja iet ļaudīs un sabiedrībā iegūt to iespaidu un to varu, kādu mūsu laikos dod viens no lielākajiem spēkiem — nauda.
Sestajā dienā pārbrauca kontrabandisti. Dantess no tālienes pazina ,Jauno Amēliju"; viņš kā ievainotais Filoektets* aizvilkās uz krastu un paskaidroja saviem biedriem, ka jūtoties labāk, bet tomēr vēl neesot vesels. Kontrabandisti atkal viņam izstāstīja savus piedzīvojumus; viņiem arī šoreiz bija smaidījusi laime, bet pēc preču izkraušanas muitnieku kuģis bija viņus pamanījis un viņiem bijis jābēg; tomēr nakts viņiem palīdzējusi izglābties. Visi, bet it sevišķi Džakopo, nožēloja, ka Dantess nebija piedalījies braucienā,, jo katram šoreiz peļņas tiesa iznāca veseli piecdesmit piastri.
Edmons nelikās manīt, viņš pat nepasmaidīja, kad dzirdēja, kādus lielus labumus viņš zaudējis, palikdams šeit, Monte-Kristo salā. Tā kā kontrabandisti tikai viņa dēļ bija piestājuši pie salas, tad nosprieda vēl tajā pašā naktī izbraukt uz Livorno.
Livorno nonācis, Edmons tūliņ devās pie kāda žīda, kuram pārdeva četrus mazākos no saviem dimantiem par divdesmit pieciem tūkstošiem franku. Žīds būtu varējis apjautāties, kā vienkāršs matrozis ticis pie tādiem dārgumiem, bet viņš baidījās, — jo uz katru akmeni pašam pērkot bija skaidra peļņa vairāk par tūkstoš frankiem. Otrā dienā Dantess nopirka jaunu barku, kuru dāvināja Džakopam, iedodams tam vēl simt pi- astru, lai viņš par tiem nolīgtu sev matrožus. Džakopam Edmons uzdeva ar šo barku tūdaļ doties uz Marseļu un apjautāties par kādu sirmgalvi Dantesu un kādu meiteni Mersedesi, no kuriem pirmais dzīvoja Melānas ielā, otrā — Katalānu ciemā.
Džakopo domāja, ka viņš sapņo; bet kad Edmons viņam pastāstīja, ka viņš tikai par spīti saviem radiem kļuvis par jūrnieku, jo tie nedevuši viņam līdzekļus, ko dzīvot, bet ka nu viņš no sava tēvoča mantojis lielu bagātību. Nu Džakopo vairs ilgāk nebrīnījās un nešaubījās par stāsta patiesību, jo arvien bija jutis, ka Edmons vairāk ir izglītots nekā vienkāršs jūrnieks. Arī citi matroži un „Jaunās Amēlijas" kapteinis ticēja šim stāstam.
Kad Dantess saviem bijušajiem biedriem, no kuriem tagad apņēmās šķirties, uz atvadībām bija sarīkojis greznas dzīres un kapteinim bija solījies par sevi ziņot, viņš aizbrauca uz Marseļu, no kurienes tad viņam bija jābrauc uz Monte-Kristo salu.
Dantesa ceļa mērķis bija Dženova. Tur pašlaik ostā tika izmēģināta maza jahta, kuru sev bija pasūtījis kāds anglis, gribēdams iegūt vislabāko jahtu no vislabākajiem meistariem. Dantess pārsolīja angļa cenu un iegu-
Varonis grieķu teikās, kas bijis ievainots un biedru atstāts uz vientuļas salas.
va kuģi, kurā vēl lika ierīkot kajītē gultas galvgalī slepenu skapi ar trim slepenām nodaļām. Tad viņš aizbrauca, tā arī nepateicis, uz kurieni dodas.
Pēc divām dienām Edmons jau bija sasniedzis Monte-Kristo salu, jo jahta bija teicama ātrbraucēja. Dantess bija paspējis krietni iepazīties ar visu salu un tās apkārtni un piestājās nevis parastajā ostā, bet mazajā līcītī. Sala arī tagad bija gluži tukša; likās — kopš viņa aizbraukšanas neviens uz tās nebija bijis. Dantess naktī aizgāja uz savu slepeno alu un visu atrada savā vietā.
Otrā rītā jau neskaitāmu bagātību Dantess bija pārnesis uz jahtu un noglabājis slepenajā skapī kajītē. Džakopo gaidot, viņš pavadīja vēl dažas dienas savā salā un izmantoja šo laiku vēl tuvākai salas izpētei, līdz zināja visas tās labās un ļaunās puses, un apņēmās labās vēl pavairot un ļaunās novērst. Beigās viņš ieraudzīja Džakopo mazo barku tuvojamies salai; viņš deva signālu, Džakopo atbildēja; pēc divām stundām barka bija sasniegusi jahtu.
Dantess no Džakopo dzirdēja bēdīgas atbildes: vecais Dantess bija miris, bet Mersedese - pazudusi.
Edmons šo ziņu uzņēma mierīgu seju; tad viņš devās uz krastu un noliedza viņam sekot. Pēc divām stundām, kuras Edmons pavadīja vientulībā, viņš atgriezās uz sava kuģa un lika tam braukt uz Marseļu.
Dantess tagad pats neatrada laiku strādāt un vadīt kuģi; viņam bija tik daudz jāpārdomā, tik daudz jāpārdzīvo sava pagātnē… Tēva nāvi viņš bija paredzējis, bet Mersedesi? Kas bija noticis ar Mersedesi?..
Edmons nevienam aģentam nevarēja uzdot apklausīties par to, kas viņu interesēja; viņam būtu bijis jāatklāj savs noslēpums; viņš varēja tikai pats uz sevi paļauties. Livorno spogulis viņu bija pārliecinājis, ka viņam nav ko baidīties, ka viņu pazīs; bez tam viņam tagad bija pietiekami daudz līdzekļu pārģērbties. Tātad kādurīt jahta un barka droši iebrauca Marseļas ostā un izmeta enkurus tieši iepretim tai vietai, kur pirms daudziem gadiem Dantess bija ticis aizvests uz Ifas pili.
Ne bez riebuma Dantess redzēja sanitārās iestādes laivā pie sava kuģa piebraucam arī žandarmu, kuram viņš pasniedza savu Livorno nopirktu pasi uz kāda angļu lorda vārda un, auksti un nicīgi viņam garām iedams, izkāpa malā.