Viens no pirmajiem cilvēkiem, kuru viņš satika Kanebjēras ielā, bija kāds vecs matrozis no „Faraona". Šis vīrs, kurš agrāk bija kalpojis pēc viņa pavēlēm, tagad varēja apliecināt lielās pārmaiņas, kas ar viņu bija notikušas. Dantess pajautāja viņam dažus vārdus un samaksai deva kādu lielāku naudas gabalu.
Kad Edmons bija jau gabalu pagājis, matrozis skrēja viņam pakaļ, viņu skaļi saukdams.
Edmons apgriezās.
— Atvainojiet, mans kungs, — teica vecais matrozis, — bet jūs laikam pārskatījāties; jūs gribējāt man gan dot dažus sū un esat iedevis veselu dālderi.
— Tiešām, tad es būšu pārskatījies, mans draugs, — atteica Edmons, — bet jūsu godprātība nevar palikt bez algas, še jums vēl viens dālderis klāt.
Matrozis par šo dāvanu bija tik ļoti pārsteigts, ka pat aizmirsa devējam pateikties; viņš tikai noskatījās tam pakaļ un nomurmināja:
— Tas laikam ir kāds nabobs no Indijas.
Dantess turpināja savu ceļu, bet katras solis, kuru viņš spēra, tikai pavairoja viņa skumjas un aizgrābtību: visas viņa bērnības atmiņas, kuras viņam visu mūžu bija stāvējušas acu priekšā, tagad šeit atdzīvojās un saistījās pie katras vietiņas, pie katra ielas stūra, pie katra krustceļa. Kad Edmons nonāca Melānas ielā, kur agrāk dzīvoja tēvs, viņš juta, ka ceļi sāk drebēt, un tik tikko viņš nepakļuva zem braucēju ratiem.
Māja, kurā sirmgalvis bija dzīvojis, izskatījās daudz bēdīgāka; puķes un vītņaugi, kurus vecais tik rūpīgi bija kopis, tagad bija nozuduši no logiem. Dantess atspiedās pret koku un, domās nogrimis, ilgi lūkojās uz šā nabadzīgā nama pirmo stāvu. Beidzot viņš tuvojās durvīm, pārkāpa pār slieksni, prasīja, vai šeit neesot neviens brīvs dzīvoklis, un lūdza parādīt piektā stāva dzīvokļus, kaut gan dzirdēja, ka tie visi ir apdzīvoti. Mājas pārvaldniekam vajadzēja viņu aizvest turp un lūgt iedzīvotājus svešā vārdā ļaut apskatīt divas mazas istabiņas.
Šo dzīvokli apdzīvoja kāds jauns laulāts pāris, kuru uzskatot Dantess nopūtās. Citādi viņam nekas vairs neatgādināja senāko dzīvokli. Sienas bija apsistas ar citām tapetēm, un visas vecās mēbeles, pie kurām saistījās Dantesa atmiņas, bija projām. Viņš apskatījās pēc gultas: tā atradās vēl tanī pašā vietā, kur viņa tēva gulta bija stāvējusi. Viņa acis tapa mitras: šinī vietā laikam nabaga sirmgalvis bija savu garu izlaidis, velti saukdams sava dēla vārdu.
Izbrīnījušies jaunie ļaudis uzlūkoja nopietno vīru, pār kura vaigiem ritēja divas lielas asaras. Tie cienīja viņa sāpes un viņam nekā nejautāja. Kad tas gāja projām, viņi to pavadīja un lūdza atnākt, cik bieži vien viņam patīk.
Izgājis ārā, Edmons palika pie otrām durvīm stāvot un prasīja, vai šeit nedzīvojot Kadruss. Pārvaldnieks atbildēja, ka drēbnieks jau sen šeit vairs nedzīvojot; viņam ar veikalu vairs lāgā neveicies, un tas tagad esot pārņēmis viesnīcu „Gāras tilts".
Dantess izlūdzās nama īpašnieka adresi, lika sevi pie viņa pieteikt kā lordu Vilmoru, kā tas bija ierakstīts viņa pasē, un nopirka mazo māju Melānas alejā par divdesmit pieciem tūkstošiem franku. Māja bija gan tikai aptuveni desmit tūkstošus franku vērta, Dantess būtu par to maksājis vai pusmiljonu.
Vēl tanī pašā dienā notārs, kurš bija uzrakstījis pirkšanas kontraktu, jaunajam pārim paziņoja, ka jaunais saimnieks viņiem par līdzšinējo cenu ļauj izvēlēties dzīvokli no visiem mājas dzīvokļiem, tikai ar nosacījumu', ka tiem jāatstāj saimniekam divas mazās istabiņas, kuras tie līdz šim bija apdzīvojuši.
Šis ārkārtējais notikums visiem Melānas alejas iedzīvotājiem astoņas dienas deva iemeslu dažādām runām un spriedumiem, no kuriem neviens nebija pareizs. Bet ļaudis vēl vairāk brīnījās, ka tas pats vīrs, kurš māju bija nopircis un tā jau diezgan vērsis uz sevi visu ļaužu uzmanību, tanī pašā vakarā vēl apstaigāja Katalānu ciemu un iegriezās kādā mazā zvejnieku būdiņā, kur palika vairāk nekā stundu un nevarēja beigt taujāt par dažām personām, kuras jau pirms piecpadsmit vai sešpadsmit gadiem bija pazudušas. Otrā dienā viņš ļautiņiem, pie kuriem vakar par šo un to bija apjautājies, iedāvināja barku ar visiem piederumiem un izvairījās no viņu pateicībām, aiziedams projām. Kad Edmons kādam matrozim bija devis pavēles, viņš uzkāpa zirgā un izjāja pa vārtiem.
V
Viesnīca „Gāras tilts"
Kas kājām apstaigājis Francijas dienvidus, būs starp Belgardi un Bokeru pamanījis mazu viesnīcu lielceļa kreisajā pusē. Tās mugurpusē, kura griežas pret Ronas upi, atrodas iežogots zemes gabals, uz kura aug pāris meža eļļas un vīģes koku, zem kuriem ir sakņu dobes; pašā dārza kaktiņā karstajā dienvidu saulē pusnokaltusi priede.
Jau astoņus gadus šo viesnīcu vadīja pavecs vīrs un sieva, kuriem vienīgie palīgi bija meitene, Trinete vārdā, un kalps Tako; ar tiem arī pietika, jo kopš bija ierīkots ūdensceļš starp Bokeru un Egmortu, lielceļš līdz ar viesnīcu bija kļuvis gluži vientuļš un vecais mājas suns dienu un nakti rēja katru cilvēku, kas gāja garām, tik ļoti viņš bija atradinājies pazīt ceļotājus.
Kroga saimnieks bija kāds četrdesmit gadus vecs vīrs, garš, vājš, stipra auguma, īsts dienvidnieks, ar dziļām, spīdošām acīm, ērgļa degunu un baltiem zobiem kā vilkam. Mati viņam bija biezi, sprogaini, drusku iesirmi tāpat kā bārda; sejas krāsa bija gluži melna no pastāvīgā paraduma stāvēt durvīs un saulgozī gaidīt viesus.
Šis vīrs bija mūsu vecais pazīstamais Gaspars Kadruss. Viņa sieva bija bāla, vāja un slimīga, bet tomēr nebija pilnīgi zaudējusi savu agrāko skaistumu, lai gan sen viņu pastāvīgi kratīja drudzis. Viņa vienmēr sēdēja savā krēslā vai gulēja gultā viena pati; vīrs reti atnāca pie sievas, jo tad viņa tam nedeva miera ar savām žēlabām, uz ko vīrs filozofiski mēdza atbildēt: