— Ciet klusu, Karkonta! Tāda ir Dieva griba!
Vīrs sievu sauca par Karkontu pēc viņas dzimtā ciema, kaut gan viņas vārds bija Madlēna Radele.
Kadruss, likās, tik mierīgi lūkojās uz dzīvi un uzticējās Dievam; tomēr viņš rūgti sajuta sievas pastāvīgo žēlošanos. Daudz vajadzību viņam nebija, bet viņš bija godkārīgs un nepalaida garām nevienu gadatirgu, kur nebūtu parādījies savā dīvainajā, puskatalāniskajā, pusandalūziskajā uzvalkā, kamēr viņa Karkonta bija tērpusies skaistajā arliešu apģērbā, kas bija daļēji arābisks, pa daļēji grieķisks. Ak, bet pulksteņa ķēdes, kaklarotas, raibās jostas, samta vestes, garās zeķes un kurpju sudraba sprādzes bija pazudušas, un tātad viņš bija pirms kāda laika apņēmies labāk nemaz nerādīties lielās ļaužu sapulcēs.
Kadruss pašlaik atkal bija sēdējis saulgozī savu durvju priekšā, kad Karkontas asā balss viņu aizsauca, bet vēl viņš nebija atgriezies atpakaļ, lai turpinātu lielceļa pārlūkošanu, kad pie kroga piejāja stalts, liela auguma, melni ģērbies garīdznieks un, no zirga nokāpis, piesēja to pie kāda slēģa, kurš turējās pēdējā eņģē. Sarkanā kokvilnas lakatā viņš noslaucīja sviedrus un tad ar pātagas apkalto galu pieklauvēja pie durvīm.
Tūdaļ lielais, melnais suns sāka lieliski riet un rādīt zobus. Tā bija divkārša kara pieteikšana, kas liecināja, cik maz viņš bija pieradis pie viesiem un viesmīlības. Vienlaikus koka trepēs atskanēja smagi soļi, un drīz vien pats krodzinieks parādījās izbrīnījies, ar līku muguru retā viesa priekšā.
— Še es esmu, — teica Kadruss, — še es esmu! Vai tu būsi mierīgs, Margolīn! Esiet gluži drošs, mans kungs, suns gan rej, bet nekož! Vai pavēlēsit atnest vīnu? Ellišķīgi karsta diena. Bet atvainojiet! — viņš tad
pats sevi pārtrauca, atcerēdamies, ka viņa priekšā stāv garīdznieks. — Atvainojiet! Ko jūs vēlaties, abata kungs?
Garīdznieks dažas minūtes ļoti uzmanīgi uzlūkoja Kadrusu, ne vārda neatbildēdams; kad Kadruss tikai brīnījās par ilgo neatbildēšanu, viņš jautāja:
— Vai jūs esat Kadrusa kungs?
— Jā, mans kungs, — atteica Kadruss, vēl vairāk izbrīnījies par abata jautājumu nekā nupat par viņa klusēšanu. — Es esmu Gaspārs Kadruss. Ar ko es varu jums pakalpot, mans kungs?
— Gaspārs Kadruss?… Jā… tādi, man liekas, bija vārdi, kuri tika minēti. Vai jūs nedzīvojāt citkārt Melānas alejā, vai ne? Ceturtajā stāvā?
— Tā ir.
— Un nodarbojāties ar drēbniecību?
— Jā, bet laime mani atstāja. Tanī nolādētajā Marseļā tagad ir tik karsts, ka neviens vairs negrib ģērbties. Bet, runājot par karstumu, vai jūs negribētu ar kaut ko atspirdzināties, abata kungs?
— Nu, jā, dodiet man kādu pudeli no jūsu labāka vīna un tad pļāpāsim tālāk!
— Kā pavēlat, abata kungs.
— Vai jūs esat viens? — prasīja abats, kamēr saimnieks viņam nolika priekšā pudeli un glāzi.
— Ak! Mans Dievs, jā, abata kungs, tikpat kā viens, jo man ir sieva, kura man maz var palīdzēt, jo nabaga Karkonta ir aizvien slima.
— Ā, jūs esat precējies? — sacīja abats ar līdzcietīgu izbrīnu un pārlaida skatienu pār nabadzīgo saimniecību.
— Jūs redzat, ka neesmu bagāts, abata kungs, — Kadruss sacīja nopūzdamies. — Bet lai nu kā! Pietiek, ka cilvēks ir godīgs, lai viņš pasaulē tiktu uz priekšu.
Abats viņam uzmeta caururbjošu skatienu.
— Jā, es esmu godīgs, to es varu par sevi sacīt, — viesnīcnieks apliecināja, roku uz sirds likdams un uzmezdams abatam skatienu, — ne katrs šinī laikā var par sevi to sacīt.
— Jo labāk jums, ja jūs runājat taisnību.
— Ko jūs ar to gribat sacīt?
— Es gribu teikt, ka man jātiek skaidrībā, vai jūs tas esat, kuru man vajag.
— Kādus pierādījumus jūs prasāt?
— Vai jūs 1814. vai 1815. gadā pazināt kādu jūrnieku vārdā Dantess?
— Dantess! Vai es viņu pazinu, nabaga Edmonu! Viņš bija viens no maniem labākajiem draugiem! — iesaucās Kadruss, kura seju pārklāja purpura sārtums, kamēr abata skaidrās, drošās acis likās vairāk izplešamies, lai pilnīgi varētu ielūkoties dvēselē tam, kuru viņš iztaujāja.
— Jā, patiesi, es domāju, viņu sauca par Edmonu.
— Jā, viņu sauca par Edmonu tik pat patiesi kā mani par Gaspāru Kadrusu. Bet kas ar nabaga Edmonu ir noticis, abata kungs? — turpināja viesnīcnieks. — Vai jūs viņu pazināt? Vai viņš vēl ir dzīvs? Vai viņš ir brīvs? Vai viņš ir laimīgs?
— Viņš nobeidzās cietumā briesmīgāk nekā Tulonas galeru vergi, — atbildēja abats.
Sārtums nozuda no Kadrusa sejas, lai atstātu vietu nāves bālumam. Viņš novērsās, un abats redzēja, ka tas slaucīja asaras.
— Liekas, ka jūs viņu mazliet mīlējāt, mans draugs? — jautāja abats.
— Jā, es viņu mīlēju, — atbildēja Kadruss, — kaut gan man sev jāpārmet, ka kādreiz esmu apskaudis viņa laimi. Bet pēc tam, es jums to varu svēti apzvērēt, viņa nelaimi esmu ļoti nožēlojis.
Abats brīdi klusēja un, ne acu nenovērsdams, lūkojās saimnieka mainīgajā sejā.
— Vai jūs to nabaga puiku pazināt? — prasīja Kadruss.
— Es tiku aicināts pie viņa nāves gultas, lai sniegtu viņam reliģijas pēdējo mierinājumu, — abats atbildēja.
Kadruss noslaucīja sviedrus no pieres un vaigiem.
— Ļoti savādi, — abats turpināja, — ka Dantess uz nāves gultas man vēl zvērēja, ka nezinot iemeslu, kāpēc viņš apcietināts.
— Taisnība, taisnība! Viņš to nevarēja zināt, tas nabaga puika! Nē, abata kungs, viņš jums nemeloja.
— Tāpēc viņš man arī uzdeva noskaidrot viņa lietu, kura tam pašam bija noslēpums, un viņa piemiņu, ja pie tās pieliptu kāds traips, atkal darīt tīru.
Un abata arvien caururbjošākais skatiens vēroja gandrīz vai izmisušo Kadrusu.