— Kāds bagāts anglis, Edmona nelaimes biedrs, kurš drīz pēc tam kļuva brīvs, turēja paslēpis pie sevis ļoti dārgu dimantu. Cietumu atstādams, viņš Dantesam, kurš to bija kopis kā brālis, gribēja atstāt kādu piemiņu un dāvāja viņam šo dimantu. Dantess to neizmantoja, lai nopirktu savus sargus, kuri dimantu būtu paņēmuši un viņu varbūt tomēr nodevuši, bet uzglabāja gadījumam, ja tas atkal nāktu brīvībā. Tad viņš dimantu būtu pārdevis un viņa laime būtu nodibināta.
— Tas laikam bija ļoti dārgs dimants? — Kadruss prasīja ar kvēlojošu skatienu.
— Dimanta vērtība bija piecdesmit tūkstoši franku.
— Piecdesmit tūkstoši franku! — izsaucās Kadruss. — Tad jau tam vajag būt bijušam tik lielam kā riekstam?
— Ne gluži, — atbildēja abats, — bet jūs pats varat par to pārliecināties, jo man dimants ir līdzi.
Abats izvilka mazu, melnu kārbiņu un Kadrusa apžilbušo acu priekšā grozīja apbrīnojami skaistu gredzenu.
— Un tas ir piecdesmit tūkstošu franku vērts? — kārigi prasīja Kadruss.
— Bez iekaluma, kuram arī vēl ir sava branga vērtība, — atbildēja abats, kārbiņu aiztaisīdams un gredzenu atkal iebāzdams kabatā. Kadrusa fantāzijā tas tomēr vēl mirdzēja tālāk.
— Bet kā jūs tikāt pie šā dimanta, abata kungs? — prasīja Kadruss. — Vai Edmons jūs iecēla par savu mantinieku?
— Nē, bet par sava testamenta izpildītāju. Viņš man sacīja: „Man bija trīs labi draugi un līgava, visi četri — par to esmu pārliecināts — par mani ļoti bēdāsies; vienu no šiem labajiem draugiem sauca par Kadrusu."
Kadruss drebēja.
— „Otru," — abats turpināja, nemaz nelikdams manīt Kadrusa uztraukumu, — „otru sauca par Danglāru; trešais," — viņš piebilda, — „bija gan mans līdzcensonis, bet mani tomēr mīlēja."
Velnišķīgs smaids parādījās Kadrusa sejā, un viņš gribēja abatu pārtraukt.
— Pagaidiet, — sacīja abats, — ļaujiet man vispirms visu izstāstīt un tad sakiet, ja jums ir kas ko piebilst! „Tātad trešais mani arī mīlēja, un viņu sauca par Fernānu; manu līgavu sauca…" Ak, es nevaru vairs atcerēties līgavas vārdu, — sacīja abats.
— Mersedese, — teica Kadruss.
— Ak jā, tā bija gan, — atteica abats ar apspiestu nopūtu. — Mersedese.
— Nu, — prasīja Kadruss.
— Dodiet man ūdeni! — sacīja abats.
Kadruss pasteidzās atnest ūdeni. Abats ielēja sev glāzi un izdzēra.
— Kur mēs palikām? — viņš jautāja, glāzi uz galda nolikdams.
— Līgavu sauca par Mersedesi.
— Jā, tā bija. „Ejiet jūs uz Marseļu…" — tā sacīja Dantess, vai saprotat?
— Pilnīgi.
— „Pārdodiet šo dimantu un, ko jūs par to dabūsit, sadaliet piecās daļās, un tad izdaliet tām piecām vienīgajām būtnēm, kuras mani ir mīlējušas."
— Kā — piecās daļās? — pārjautāja Kadruss. — Jūs taču runājāt tikai par četrām personām?
— Tāpēc, ka piektā ir mirusi, kā man tika teikts — Dantesa tēvs.
— Ak, jā! — sacīja Kadruss, dažādu jūtu aizkustināts, kuras cīnījās viņā. — Jā, tas nabaga virs ir miris.
— Tā man stāstija Marseļā, — sacīja abats, kuram bija grūti izrādīt vienaldzību, — bet tas jau ir tik sen, ka neko tuvāk par viņa pēdējām dienām nevarēju uzzināt… Vai jūs varbūt kaut ko tuvāk zināt par sirmgalvja nāvi?
— Nu! — atteica Kadruss. — Kas to gan zinātu labāk par mani?.. Es taču dzīvoju tanī pašā namā, vienu stāvu zemāk nekā lāga vīrs… Ak! Mans Dievs, jā, viņš nomira nepilnu gadu pēc tam, kad viņa dēls bija pazudis, tas nabaga sirmgalvis!
— Ar kādu slimību tad viņš mira?
— Ārsti, kuriem katrai slimībai ir gatavs vārds, nosauca viņa slimību par māgas iekaisumu; viņa paziņas teica, ka viņš nomiris aiz sāpēm, un es, kas gandrīz vai redzēju, kā viņš nomira, domājp, ka…
— Nu, ko tad jūs domājat, kāpēc viņš nomira? — jautāja garīdznieks, redzami aizkustināts.
— Nu, domāju, ka viņš nomira badā.
— Badā? — iekliedzās garīdznieks, piepeši uzlēkdams no krēsla. — Badā! Pašiem zemākajiem lopiem ir sava barība, suņiem, kuri pa ielām blandās, līdzcietigi ļaudis nomet gabalu maizes! Un cilvēks ir nomiris badā, un viņam apkārt ir stāvējuši tādi paši cilvēki un skatījušies, un ļāvuši viņam nomirt! Tas nevar būt, nē, nē, tas nevar būt! Tik ļauna kārtība šinī pasaulē nav!
— Ko esmu teicis, to esmu teicis, — mierīgi atbildēja Kadruss.
— Un tev nav taisnība, — atskanēja kāda balss no kāpņu puses. — Ko tu tur maisies iekšā?
Abi vīrieši pagriezās un redzēja veco Karkontu, kura ar lielām pūlēm bija atvilkusies, lai noklausītos sarunu.
— Ko tu jaucies mūsu sarunā! — viņu pārtrauca Kadruss. — Tas kungs vēlas no manis ziņas, un es viņam pastāstu.
— Jā, bet gudrība liek tev klusu ciest, — atcirta sieva. — Vai tu, muļķi, zini, kādā nolūkā viņš tevi iztaujā?
— Mani nolūki ir vislabākie, mīļā sieviņa, — teica abats, — un jūsu vīram nav ne no kā jābaidās, it sevišķi, kad viņš visu izstāsta atklāti un patiesi…
— Nav no nekā jābaidās… jā gan, — sieva atteica, — ar jaukiem solījumiem visi iesāk; tad tie aiziet projām un neizpilda nevienu solījumu, un kādā jaukā dienā nu par nabaga stāstītāju uznāk nelaime, nezina, kā, un arī nezinu, no kurienes.
— Esiet gluži mierīga, mana mīļā, — teica abats, — no manas puses jums nekāda nelaime nedraud; uz to jūs varat droši paļauties.
Un tad, nodzēries mazliet ūdens, abats turpināja:
— Vai tad nabaga sirmgalvis bija tā gluži visas pasaules atstāts, ka viņam vajadzēja mirt tādā nāvē?
Karkonta gan vēl kaut ko norūca, bet Kadruss bija gatavs tūdaļ turpināt savu stāstu.
— Ak, mans kungs, — viņš teica, — katalāniete Mersedese un Moreļa kungs viņu gan neatstāja, bet nabaga sirmgalvis bija ieņēmis dziļu ienaidu pret Fernānu, pret to pašu, — viņš turpināja, ironiski pasmiedamies, — kuru Dantess jums bija nosaucis kā vienu no saviem draugiem.