— Bet vai tad viņš tāds nebija? — jautāja abats.
— Gaspār, Gaspār! — teica viņa sieva. — Apdomā, ko tu gribi teikt!
Kadruss nepacietīgi pakustējās un turpināja savu stāstu, nepiegriezdams
vērību sievas brīdinājumiem.
— Vai tad var tam par draugu būt, pēc kura sievas tīko? Dantess, kura sirds bija skaidra kā zelts, visus šos ļaudis sauca par saviem draugiem… Nabaga Edmons… Labi, ka viņš to nekad nav uzzinājis, citādi viņam būtu bijis grūti tiem piedot savā pēdējā stundiņā… un, lai saka ko sacīdami, es vairāk baidos no mirušo lāstiem nekā no dzīvo ienaida, — viņš piebilda ar parupju pieskaņu.
— Muļķi! — atkal teica Karkonta.
— Vai tad jūs zināt, — jautāja abats, — ko šis Fernāns īsti ir noziedzies pret Dantesu?
— Vai es zinot?.. Kā tad man to nezināt!
— Nu, tad stāstiet! — teica abats.
— Gaspār, — atkal iesaucās Karkonta, — es jau tev nevaru aizliegt runāt, bet, ja tu spēj uzklausīt gudru padomu, tad labāk turi muti!
— Domāju, ka tev šoreiz ir taisnība, — teica Kadruss.
— Tātad jūs negribat nekā sacīt? — jautāja abats.
— Kāpēc? — teica Kadruss. — Kad tas lāga zēns būtu vēl dzīvs un atnāktu pie manis, lai iepazītos ar visiem saviem draugiem un ienaidniekiem, tas būtu kaut kas cits. Bet nu jau viņš, kā jūs paši sacījāt, dus zemes klēpī, kur nejūt ne mīlu, ne naidu, ne atriebību. Lai tas labāk paliek.
— Tātad jūs gribat, — teica abats, — lai šiem ļaudīm, kurus jūs apzīmējāt par necienīgiem, viltīgiem draugiem, atdotu to algu, kura bija nolemta par uzticību.
— Taisnība gan, — teica Kadruss, — bet ko tie tagad vairs daudz izdarītu ar nabaga Edmona mantojumu, tiem tas būtu kā piliens jūrā.
— Apdomā arī to, ka tie )audis spētu tevi pazudināt ar vienu vienīgu mājienu, — iebilda Karkonta.
— Kā tā? Vai tad tie ļaudis ir tikuši bagāti un vareni? — jautāja abats.
— Tātad jūs nepazīstat viņu dzīves gājumu?
— Nē, pastāstiet man! — teica abats.
Kadruss likās kādu acumirkli pārdomājam.
— Nē, — viņš teica, — stāsts būtu pārāk garš.
— Kā nu jūs gribat — atteica abats ar visvienaldzīgāko seju. — Es tikai varu cienīt jūsu atturību; jūs arī darāt tā, kā īsti gudrs vīrs darītu. Nerunāsim vairs par to visu. Kāpēc tad esmu šurp atnācis? Tikai ārējas formas dēļ vien. Es tātad šo dimantu vienkārši pārdošu.
Viņš lēni izvilka no kabatas kārbiņu, atvēra to un, izņēmis dimantu, lika tam vēlreiz spīguļot Kadrusa acu priekšā.
— Panāc taču tuvāk, sieva, — teica Kadruss pusaizsmakušā balsī. — Paskat vien, kā tas spīd!
— Dimants, — teica Karkonta, uzceldamās no kāpnēm, uz kurām bija sēdējusi, un pienākdama tuvāk. — Kas tad ir ar šo dimantu?
— Vai tad tu nedzirdēji, sieva? — teica Kadruss. - Tas ir tas dimants, kuru Edmons mums ir atstājis mantojumā: vispirms savam tēvam, tad saviem trim draugiem — Danglāram, Fernānam un man un savai līgavai Mersedesei. Šāds dimants ir piecdesmit tūkstošu franku vērts.
— Ak, cik tas skaisti vizuļo! — viņa teica.
— Tātad piektā daļa no šā akmens pieder mums? — jautāja Kadruss.
— Jā, mans draugs, - teica abats, — arī vēl Dantesa tēva daļa, kuru es domāju ar pilnām tiesībām izdalīt jums atlikušajiem četriem.
— Un kāpēc mums četriem? — tagad jautāja Karkonta.
— Tāpēc ka jūs esat Edmona četri draugi, — atbildēja abats.
— Nodevēji nav nekādi draugu, — dobji nomurmināja Karkonta.
— Jā, jā, — Kadruss teica dzīvāk, — to jau es arī saku. Ir gandrīz vai svētuma aizskaršana, Dieva zaimošana, ka dod algu par nodevību, varbūt pat par noziegumu!
— Jūs jau pats tā gribējāt, - abats atteica gluži mierīgi un iebāza savu dimantu atkal kabatā. — Dodiet man tagad Edmona draugu adreses, lai es varu izpildīt viņa pēdējo vēlēšanos!
Lielas, aukstas sviedru lāses parādījās uz Kadrusa pieres; viņš redzēja, ka abats pacēlās un mierīgi gāja uz durvīm, lai palūkotos pēc sava zirga. Vīrs un sieva uzlūkoja viens otru, būdami neaprakstāmi apmulsuši.
— Dimants pienāktos mums vieniem pašiem, — Kadruss teica pēc brīža.
— Vai tu tā domā? — atbildēja sieva.
— Tāds Dieva kalps taču nevar mūs apkrāpt, — atteica vīrs.
— Dari, ko tu gribi, — noteica sieva, — es nekā nesaku.
Un viņa atkal gāja uz kāpnēm.
Drudzis vēl vienmēr viņu kratīja, un viņas zobi klābēja no aukstuma, kaut gan karstums bija gandrīz vai nepanesams.
Uz pēdējā pakāpiena viņš vēlreiz apstājās.
— Pārdomā labi, Gaspār! — viņa teica.
— Esmu apņēmies, — atbildēja Kadruss. Karkonta, dziļi nopūzdamās, iegāja savā guļamistabā, kur bez spēka iekrita atzveltnī.
— Ko jūs esat apņēmies? — ienākdams jautāja abats, kurš bija dzirdējis pēdējos vārdus.
— Jums visu izstāstīt, — atbildēja Kadruss.
— Tiešām domāju, ka tas būs vislabākais, ko jūs varat darīt. Ziņkārīgs jau necik neesmu, bet jūs varbūt varētu piepalīdzēt mana drauga atstāto mantu izdalīt tā, kā viņš to bija vēlējies.
— Es ceru, — teica Kadruss, kura vaigi sāka kaist cerībā un mantkārībā.
— Pagaidiet, — teica Kadruss, — varētu gadīties, ka mūs pārtrauc pašā labākajā vietā un tas būtu nepatīkami. Bez tam jau arī nevienam nav jāzina, ka jūs pie manis esat bijis.
Un viņš aizsteidzās pie nama durvīm, aizdarīja tās cieši un lielākas drošības pēc aizlika vēl Šķērskoku priekšā.
Abats tikmēr bija apsēdies labā vietā — patumšā kaktiņā, kur viņš skaidri varēja redzēt stāstīja vaigu, pats palikdams tumsā.
Nolaistu galvu, saliktām rokām, kuras patiesībā bija kā krampjos sarautas, — tā viņš likās uzmanīgi klausāmies.