Kadruss atsēdās netālu uz soliņa.
— Apdomā, ka tevi neesmu pierunājusi, — Karkonta teica trīsošā balsī savā istabā, it kā būtu caur grīdu varējusi redzēt, kas nu notiks.
— Labi, labi, — atteica Kadruss, — esi mierīga, visu ņemu uz sevi.
VI
Kadrusa stāsts
— Vispirms, — sacīja Kadruss, — man jums abata kungs, jālūdz apsolīt tikai vienu.
— Ko tad? — prasīja abats.
— Ka nekad neviens nedabūs zināt, ka jums visu to esmu stāstījis, jo tie, par kuriem jums gribu stāstīt, ir bagāti un vareni, un, ja tie mani var salauzt kā niedri.
— Nomierinietis, draugs, — sacīja abats, — esmu priesteris un glabāšu jūsu noslēpumu. Domājiet, ka mums nav neviena cita mērķa kā izpildīt mūsu drauga pēdējo vēlēšanos! Stāstiet un neslēpiet neko, bet runājiet tikai taisnību, bez naida, — vienīgi taisnību! Es nepazīstu personas, par kurām jūs runājat, un viņas laikam arī nekad nepazīšu. Turklāt neesmu vis francūzis, bet gan itālietis; kalpoju Dievam un ne cilvēkiem un atgriezīšos sava klosterī, kuru atstāju tikai tādēļ, lai izpildītu mirēja pēdējo lūgumu.
Šis solījums likās iedodam drošību Kadrusam.
— Nu, labi, — viņš sacīja, — tad darīšu vēl vairāk, nekā jūs prasāt, iepazīstināšu ar tiem draugiem, kurus Edmons ir noturējis par uzticīgiem.
— Tad sāciet ar tēvu, — sacīja abats. — Edmons daudz runāja par šo sirmgalvi, kuru viņš tik neizsakāmi mīlēja.
— Tas ir ļoti bēdīgs stāsts, — atbildēja Kadruss, plecus paraustīdams. — Sākumu jūs laikam zināt?
— Jā, Edmons man ir visu stāstījis līdz tam acumirklim, kad Marseļā tika apcietināts.
— Ak jā! Man viss vēl ir dzīvā atmiņā, it kā tas būtu noticis vakar.
— Vai tas nenotika tieši viņa saderināšanās dienā?
— Jā, un svētki, kuri tik priecīgi bija sākušies, beidzās ļoti bēdīgi. Policijas komisārs ar četriem žandarmiem atnāca un līgavaini aizveda.
— Līdz šejienei visu zinu, labais draugs, — abats viņu pārtrauca. — No šā brīža Dantess vairk nekā nezināja, tikai to, kas uz viņu attiecas, jo viņš nekad vairs nav nevienu redzējis no tām piecām personām, kuras jums minēju.
— Kā tad! Kad Dantess tika sagūstīts, Moreļa kungs skraidīja apkārt, ziņas ievākdams; tās visas bija ļoti bēdīgas. Sirmgalvis viens pats atgriezās mājās, raudādams novilka svētku apģērbu, staigāja visu dienu pa savu istabu apkārt un naktī nenolikās arī gulēt. Es dzīvoju zem viņa dzīvokļa un varēju viņa soļus dzirdēt cauru nakti. Es pats, — man jāatzīstas, — arī nevarēju ne acu aizdarīt. Otrā dienā uz Marseļu atnāca Mersedese un lūdza Vilfora kunga palīdzību, bet nekā nepanāca. Vienlaikus viņa bija nākusi apmeklēt nabaga sirmgalvi. Kad viņa redzēja, cik viņš bija kluss un bēdīgs un ka viņš kopš briesmīgā pārsteiguma nebija ne gulējis, ne ēdis, viņa gribēja viņu ņemt "līdzi, lai to varētu labāk apkopt. Bet visas viņas lūgšanas bija veltīgas. „Nē!" sacīja sirmgalvis. „Savu dzīvokli es neatstāšu, jo mani mans nabaga puika mīl par visiem vairāk un, kad tas atkal kļūs brīvs, pie manis viņš nāks vispirms. Ko gan viņš sacītu, kad es nebūtu gatavs viņu saņemt."
— To es dzirdēju uz kāpnēm stāvēdams, un ļoti vēlējos, ka Mersedesei būtu izdevies sirmgalvi piedabūt iet viņai līdzi, jo viņa pastāvīgi skanošie soļi man virs galvas nedeva mieru.
— Bet vai jūs pats nemaz negājāt nabaga sirmgalvi mierināt?
— Ak, abata kungs, nevienu nevar nomierināt, kas pats negrib būt nomierināms; un viņš tāds bija. Turklāt man likās, ka viņš mani neieredzētu, kaut gan nezinu, kāpēc. Kādunakt tomēr, kad izdzirdu viņu dikti vaimanājām, nevarēju noturēties un uzkāpu augšā, bet, kad piegāju pie durvīm, viņš vairs neelsoja, bet lūdza Dievu. Ak, abata kungs, es nespēju viņa izmisīgās lūgšanas vārdus atkārtot; tā bija vairāk nekā lūgšana, vairāk nekā dievbijība un ari vairāk nekā sāpes.
— Nabaga tēvs! — nomurmināja abats.
— Ar katru dienu tas kļuva klusāks un vientulīgāks. Moreļa kungs un Mersedese pie viņa nāca bieži, bet atrada viņa durvis aizslēgtas, viņš tās nevienam neatdarīja, kaut gan bija mājās. Kādudien, kad viņš Mersedesi tomēr bija ielaidis un nabaga bērns, pats atrazdamies izmisumā, viņu mēģināja mierināt, viņš sacīja: „Tici man, mans bērns, viņš ir pagalam… un sagaida drīzāk mūs, nekā mēs gaidām viņu… Es esmu laimīgs, jo esmu no jums vecākais un būšu pirmais, kas viņu atkal redzēs."
— Cilvēks var būt diezin cik labs, tomēr katrs drīz atstās tādu, kas viņu dara skumīgu; tā arī vecais Dantess drīz palika gluži viens. Tikai reizēm redzēju kādus svešus ļaudis pie viņa nākam un aizejam ar kaut kādiem aizsaiņiem; vēlāk dabūja zināt, ka sirmgalvis mazpamazām pārdevis visas savas lietas, lai būtu no kā dzīvot. Beigās visas mantas bija pārdotas… Par trim mēnešiem īre nebija maksāta; viņš izlūdzās sev vēl astoņas dienas, ko saimnieks viņam arī atļāva, kā pats man tika stāstījis. Trīs dienas veci dzirdēju staigājam pa istabiņu, ceturtajā soļi apklusa. Caur atslēgas caurumu redzēju, ka viņš guļ gultā un ir līdz pēdējam noliesējis; tad steidzos pie Moreļa kunga un Mersedeses. Morelis atnāca līdz ar ārstu. Tas slimo apskatīja, atrada, ka tam esot vēdera iekaisums, un lika ieturēt diētu — stingru kārtību ēšanās. Es biju klāt, abata kungs, un redzēju, cik savādi sirmgalvis pasmējās; un viņš vairs neieslēdzās, bet neēda nekā, jo ārsts jau esot parakstījis diētu.
Abats dobji ievaidējās.
— Tāds stāsts liekas jūs aizkustina, abata kungs? — vaicāja Kadruss.
— Jā, — tas atteica, — aizgrābjošs stāsts.
— Mersedese, — turpināja Kadruss, — katru reizi, kad atnāca, atrada veco Dantesu aizvien vājāku, un stingri pastāvēja uz to, lai sirmgalvi ved pie viņas. Arī Morelis bija tanīs domās. Bet vecis par šādu priekšlikumu palika tik nikns, ka visi izbijās un atstāja mierā. Mersedese palika pie viņa gultas; Morelis atstāja naudas maku uz kamīna, bet vecis liedzās pieņemt jebkādu barību. Devītajā dienā viņš nomira, svētīdams savu mīļoto Edmonu.